Es pat nespēju iedomāties, ka šāda situācija varētu notikt ar mani. Nevarēju aptvert, ar kādu cilvēku esmu dzīvojusi visus šos gadus.
Satiku Robertu, kad man bija 15 gadu. Viņam toreiz bija 17. Apprecējāmies piecus gadus vēlāk, un gada laikā paliku stāvoklī. Roberts bija ļoti laimīgs, kad piedzima mūsu meitiņa. Viņš veltīja viņai visu savu uzmanību un pat sāka vairāk strādāt.
Vīrs nopirka plašu trīsistabu dzīvokli, un mūsu meitu loloja kā īstu princesi.
Veda viņu uz bērnudārzu un pulciņiem. Abi bieži kopā devās pastaigās un vienkārši skatījās multfilmas. Manu ģimeni varētu uzskatīt par perfektu, bet kādu dienu viss krasi mainījās.
Kad es biju stāvoklī ar otro bērnu, reiz pie mūsu mājokļa durvīm kāds pieklauvēja. Tur stāvēja sieviete, turot rokās mazuli. Es atkāpos malā un uzaicināju viņu iekšā. Viņa izskatījās apmēram 20 gadus veca. Izrādījās, ka viņas vārds ir Inese, un viņai ir 19 gadu.
Izrādījās, ka šī dāma ir mana vīra mīļākā.
Pirms divām nedēļām viņa bija dzemdēj dēusilu un nolēmusi salikt visus punktus uz “i”. Man viņa teica, ka ar Robertu esot kopā jau divus gadus un tik vienkārši negrasās padoties.
Piezvanīju vīram un lūdzu viņam atbraukt. Viņa atbilde mani pārsteidza:
– Meitenes, mums bija tik laba dzīve. Lai tā arī paliek. Es neko nemainīšu. Negribu šķirties, bet Inesi arī nepametīšu.
Bet es nebiju gatava samierināties. Šņukstot sakravāju koferi ar Roberta mantām. Kad izliku viņu aiz durvīm, viņš man uzsauca:
– Mīļā, tu to vēl pārdomāsi… Šis dzīvoklis ir reģistrēts uz mana vārda, tāpēc tev ar bērniem būs jāpārceļas uz savu veco vienistabas dzīvokli pilsētas nomalē. Pat nepaļaujies uz uzturlīdzekļiem; mana oficiālā alga ir minimāla. Tagad padomā, kā tu ar visu šo izdzīvosi.
Nespēju noticēt, ka vīrietis, kuru biju mīlējusi visus šos gadus, man teica šos vārdus.
Nonācu pie secinājuma, ka nevēlos, lai mani bērni augtu viņam blakus. Roberts devās prom kopā ar Inesi, bet es sapakoju savas un bērnu mantas un aizbraucu uz savu dzīvokli.
Bēdāties nebija laika. Roberts ātri iesniedza šķiršanās pieteikumu, bet es iztērēju savu pēdējo naudu labam advokātam. Starp citu, advokāts paveica labu darbu, jo dzīvoklis palika man un bērniem. Es pat neiesniedzu uzturlīdzekļu pieprasījumu.
Pēc septiņiem gadiem apprecējos otreiz. Mans otrais vīrs bija pilnīgi citāds, brīnišķīgs cilvēks un atbildīgs dzīvesbiedrs.
Starp citu, izrādījās, ka Inesei no mana bijušā vīra bija vajadzīga tikai nauda, un, kad viņš zaudēja savu dzīvokli, viņa viņu padzina. Viņš mēģināja atgriezties pie manis, bet uz diviem krēsliem nevar sēdēt, it īpaši pēc tā, ko viņš man bija sarunājis .
Dārgās dāmas, kā domājat jūs – vai man vajadzēja piedot Robertam un atsākt kopdzīvi? Paudiet, lūdzu, savu viedokli komentāros.
Ja raksts jums lika aizdomāties, atzīmējiet to ar emocijzīmi un dalieties sociālajos tīklos!
