Kad pagātne atduras pret tagadnes mieru
Saruna kļuva vēl neērtāka, kad Baiba mēģināja mainīt savu pieeju. Viņa sāka runāt par to, cik grūti ir sākt visu no jauna un ka viņa nekad nav gribējusi mani aizvainot.
Viņa pieminēja, ka viņas “jaunais sākums” Rīgā izrādījies tikai skaists tēls bez īsta pamata zem kājām. Taču katrs viņas vārds tikai vēl vairāk nostiprināja manu pārliecību par to, ka rīkojos pareizi.
Es redzēju, kā viņa mēģina atrast tos vecos pavedienus, kurus savulaik varēja paraustīt, lai panāktu sev vēlamo rezultātu. Bet to vairs nebija.
Mana pasaule bija pilnībā mainījusies. Es biju iemācījies sevi cienīt un novērtēt to harmoniju, kas iestājas pēc labi padarīta darba dienas, kad apkārt ir tikai patiesas lietas.
— Es tevi nesaprotu, — viņa teica, lēnām ceļoties no krēsla un paņemot sunīti rokās. — Tu esi kļuvis tik… nepiekāpīgs. Kur palika tas Mārtiņš, kurš būtu gatavs darīt visu, lai tikai es būtu apmierināta?
— Tas Mārtiņš izauga kopā ar tiem vēsturiskajiem namiem, ko esmu atjaunojis, — es mierīgi atbildēju. — Viņš saprata, ka stabilitāte ir vērtīga tikai tad, ja tā ir abpusēja, nevis nopirkta ar kāda cita sirdsmieru vai drošības sajūtu.
Galīgais lēmums pavasara vakarā
Baiba lēnām devās uz gaiteni. Viņas kustības vairs nebija tik straujas un pārliecinošas kā ienākot. Viņa lēnām aizvilka savu koferi līdz durvīm, vēlreiz uzmeta skatienu dzīvoklim, kuru kādreiz sauca par savām mājām, un viegli pasmīnēja.
Tas nebija sarkastisks smaids, drīzāk tāda kā atziņa, ka laiks tiešām iet uz priekšu un lietas mainās, pat ja viņa ir mēģinājusi iedomāties pretējo.
— Labi, — viņa noteica. — Es aizbraukšu uz pilsētas otru pusi, tur man vienai paziņai ir neliela viesnīca pie paša vecā tilta. Ventspils šonakt var pagaidīt.
Es palīdzēju viņai iznest koferi līdz kāpņu telpai. Ārā bija iestājies kluss pavasara vakars, un Kuldīgas gaisā jūtami vīdēja tās īpašās pilsētas smaržas, kuras var sajust tikai pēc lietus.
Kad viņas mašīnas gaismas nozuda aiz līkuma, es sajutu patiesu iekšēju atvieglojumu. Tas nebija panākums pret kādu, tas bija vienkārši mans personīgais miers.
Es atgriezos dzīvoklī, aizvēru durvis un šoreiz tiešām tās aizslēdzu ar pārliecību. Kafijas aromāts virtuvē vēl nedaudz vīdēja, bet es atvēru logu, lai pavasara dzestrais vējš to pilnībā izvēdina.
Es apsēdos savā atpūtas krēslā, vērojot, kā pilsēta lēnām iegrimst nakts klusumā, un zināju – mana dzīve tagad ir tieši tāda, kādai tai jābūt. Skaidra, stabila un brīva no liekām pagātnes ēnām.
Pavasaris tiešām bija klāt, un tas nesa sev līdzi ne tikai jaunas lapas, bet arī tīru un gaišu nodaļu manā dzīves stāstā.
