Atmaskošana: Kā “Voldemāra” ilūzija sabruka vienā mirklī
Tajā naktī es negulēju ne minūti. Sēžot virtuvē pie sava klēpjdatora, es skatījos uz saraksti ar kādu jaunu sievieti, vārdā Kristīne. Viņa ziņas bija pilnas ar dzejiskiem solījumiem par kopīgiem ceļojumiem uz Itāliju un vakariņām “Voldemāra” rezidencē.
Es burtiski dzirdēju viņa balsi šajos vārdos – to pašu medaino intonāciju, ar kuru viņš pirms divdesmit gadiem apbūra mani un ar kuru viņš pirms gada, nosalis un sagumis, lūdza palīdzību pie manām durvīm. Izrādās, kamēr es plānoju, kā apmaksāt nākamo apkures rēķinu, viņš plānoja brīvdienas Toskānā par manu līdzekļu rēķina.
Nākamais rīts sākās ar mānīgu klusumu. Ārā joprojām spieda -15 grādu sals, un logi bija aizsaluši tā, ka pasaule aiz tiem izskatījās izplūdusi un nereāla – tieši tāda, kādu Vladimirs bija mēģinājis radīt manā dzīvē. Viņš mierīgi baudīja rīta kafiju, ko es biju nopirkusi, un pat palūdza man vēl pāris eiro “ceļam uz darba interviju”.
Un tad atskanēja zvans pie durvīm. Tas bija kurjers ar milzīgu rožu pušķi. Klāt bija pievienota zīmīte: “Manai eņģeļu karalienei Helēnai. Paldies par tavu nebeidzamo sirdi. Ar mīlestību, tavs Voldemārs.”
Vladimirs smaidīja tik pašapmierināti, it kā būtu izdarījis ko patiešām romantisku. Bet tajā pašā mirklī mans telefons nopīkstēja – paziņojums no bankas lietotnes. No mana konta bija noskaitīti 25 eiro par ziedu piegādi.
— Paldies par rozēm, Vladimir, — es mierīgi noteicu, noliekot telefonu uz galda tā, lai viņš redz ekrānu. — Tu esi to pelnījusi, mīļā. Es gribēju tevi iepriecināt šajā aukstajā rītā, — viņš atbildēja, pat nepiemirkšķinot, nemaz nenojaušot, ka es redzu bankas izrakstu reālajā laikā.
Viņš dāvināja man ziedus par manu naudu, lai radītu kārtējo dūmu aizsegu saviem plāniem un iemidzinātu manu modrību.
Bet galīgais punkts tika pielikts stundu vēlāk. Es pamanīju, ka no bufetes ir pazudusi mana dārgā konjaka pudele – dēla dāvana no Francijas. Vladimirs to bija glīti iesaiņojis un ielicis savā somā.
— Kur tu dodies tik saposies, Vladimir? — es pajautāju, redzot viņu manā nopirktajā mētelī. — Ak, Helēna, man ir viena svarīga biznesa tikšanās. Iespējams, šodien beidzot būs rezultāts! — Vai šo “projektu” gadījumā nesauc Kristīne? — es lēni pagriezu klēpjdatora ekrānu pret viņu. — Un vai šo konjaku, ko mans dēls dāvināja man, tu plāno pasniegt kā savu dāsnumu?
Viņa seja mainīja krāsas – no pašpārliecināta smaida līdz pilnīgam apjukumam. Viņš mēģināja attaisnoties un pārmest man neuzticību, bet es vairs nedzirdēju. Es redzēju tikai cilvēku, kurš gadu bija ērti iekārtojies uz cita rēķina, izmantojot labestību saviem mērķiem.
— Tev ir tieši stunda laika, “Voldemār”. Paņem savas mantas un rozes. Šajā rezidencē šovakar sezona ir noslēgusies. Uz visiem laikiem.
Viņš mēģināja iebilst, sakot, ka ārā ir briesmīgs sals un viņam nav kur iet. Bet šoreiz mana grāmatvedes sirds bija cieta. Kad viņš ar savu vienu somu aizvēra durvis no ārpuses, es nekavējoties piezvanīju meistaram un nomainīju atslēgas.
Jauna nodaļa bez viltus ilūzijām
Pirmo reizi gada laikā es jutu, ka varu brīvi elpot. Izrādās, ka miers ir katra centa vērts. Šis stāsts man iemācīja, ka līdzjūtība nedrīkst būt bezgalīga, ja otrs cilvēks to neizmanto, lai pieceltos kājās, bet gan, lai ērti iekārtotos uz tava dīvāna un tirgotu sapņus citām sievietēm.
Šodien es baudu dzīvi. Es beidzot nopirku tos dārgos ādas zābakus, kurus biju noskatījusi, un man vairs nav nevienam jāatskaitās par savu naudu vai jājūtas vainīgai par to, ka vēlos mieru savās mājās. Dzīve pēc piecdesmit ir tikai pa īstam sākusies, un tajā vairs nav vietas svešām lomām un viltus miljonāriem.
Vai tiešām laba sirds nozīmē, ka mums ir jāuzņemas atbildība par pieaugušu cilvēku, kurš pats nevēlas rīkoties godīgi? Reizēm pat bargākais sals ārā ir nieks, salīdzinot ar to aukstumu, ko rada apziņa, ka tiec izmantots.
Helēna izvēlējās savu mieru un savu patiesību. Kā šādā situācijā rīkotos jūs – vai dotu vēl vienu iespēju vai tomēr novilktu stingru robežu?
