Es nepagriezos no plīts. Nosaucu no atmiņas – izrādās, biju iemācījusies ar pirmo reizi, tajā vakarā, kad viņš zvanīja. Pati to nemanīju.
Katrīna pierakstīja un aizgāja pie sevis. Es dzirdēju, kā viņa runā. Ne vārdus – tikai intonāciju. Sākumā kaut ko piesardzīgu, ar pauzēm, balss nedaudz augstāka nekā parasti. Tad izlīdzinājās, kļuva klusāka. Es neļāvu sev pieiet tuvāk durvīm. Viņa runāja ilgi – varbūt minūtes trīsdesmit, bet varbūt arī vairāk. Tad iznāca. Nolika telefonu uz galda.
– Viņš saka, ka rakstījis man katru gadu. Domājis, ka tu neļausi.
– Droši vien tā arī būtu bijis, – es godīgi atbildēju.
Katrīna paskatījās uz mani. Paklusēja.
– Viņš grib, lai es aizbraucu.
– Brauksi?
– Jā.
Viņa paņēma krūzi un aizgāja uz istabu. Es stāvēju un skatījos viņai pakaļ – uz taisno muguru, uz gaišo pakausi, uz to, kā viņa ejot pārliek krūzi no rokas rokā ar pierastu žestu. Es biju redzējusi šo žestu tūkstoš reižu un nekad nebiju aizdomājusies, no kurienes tas. Vienkārši domāju: Katrīnas ieradums. Tikai tagad sapratu, ka tas nav viņas ieradums. Tas ir ieradums cilvēkam, kuru viņa nekad īsti nebija pazinusi. Viņa aizbrauca piektdienas vakarā ar autobusu. Teica – atgriezīsies svētdien. Es piedāvāju aizvest līdz autoostai. Viņa teica: “Nevajag, es pati.”
Divas dienas es staigāju pa tukšo dzīvokli. Ieslēdzu televizoru, neskatījos. Domāju: kā viņiem tur klājas? Ko viņš viņai saka? Ko viņa jūt – redzot viņu pirmo reizi pēc visiem šiem gadiem? Vienreiz paņēmu telefonu un gandrīz viņai uzrakstīju. Tad noliku malā. Viņa aizbrauca un tiks galā pati – bez maniem “kā tev iet?” un “vai tev viss labi?”. Viņa prot tikt galā. To es zināju labāk par jebkuru. Otrajā dienā es nejauši atvēru nakts skapīti – meklēju lādētāju. Mape gulēja turpat, kur Katrīna to bija atstājusi. Es pastāvēju pie tās. Nevēru vaļā. Ne tāpēc, ka nedrīkstētu – bet tāpēc, ka tās nebija domātas man. Vēstules bija viņas.
Viņa atgriezās svētdien pēcpusdienā, kā solīja. Piezvanīja pie durvīm: “Mamm, es esmu.” Es atvēru durvis un skatījos, kā viņa kāpj pa kāpnēm ar mugursomu. Mierīga. Ne priecīga un ne nomākta – vienkārši mierīga. Pieaugusi. Pie mugursomas bija parādījies jauns piekariņš – mazs, metālisks, ar dekoratīvu atslēdziņu. Es to pazinu uzreiz. Viņš bija noņēmis un atdevis to viņai. Katrīna kārtoja mugursomu, nepamanot, ka es skatos. Vai arī pamanīja – bet neko neteica.
– Kā viņam klājas? – es pajautāju.
– Normāli. Gatavojas morāli. – Pauze. – Saka, ka uztraukties nevajag, viss būs labi. – Viņa nedaudz pasmaidīja. – Viņš vispār ir tāds. Mierīgs. It kā uz veikalu būtu jāaiziet.
Es pamāju.
– Katrīna. Es neattaisnojos. Gribu tikai, lai tu zini: toreiz man šķita, ka es daru labāk. Ne sev. Tev. Es baidījos, ka tu gaidīs. Domāju, ka tā būs vieglāk. Es kļūdījos. Un es to saprotu.
Katrīna stāvēja, turot mugursomu rokās, un skatījās uz mani. Viņas uzacis – gandrīz baltas gaismā no loga – padarīja seju atvērtu kā bērnībā.
– Es zinu, mamm, – viņa teica. – Es vēl dusmojos. Bet es zinu, ka tu negribēji sliktu. Vienkārši tu arī kļūdījies.
– Jā. Kļūdījos.
– Labi, – viņa teica. Tā nebija piedošana – bet tas nebija arī atteikums piedot. Vienkārši: labi, pieliksim punktu. Iesim tālāk.
Viņa aizgāja pie sevis. Tajā pašā vakarā viņas istabā atskanēja telefona zvans. Pēc dažām minūtēm viņa iznāca ārā.
– Tas ir tētis, – viņa teica. – Saka, lai mēs neuztraucamies.
Es paņēmu savu telefonu. Atradu zvanu žurnālā to Valmieras numuru – “Nezināms”, no vakara, kad es mazgāju traukus un ūdens tecēja, un putas slīdēja no plaukstas locītavas. Atvēru kontaktu kartiņu. Ierakstīju vārdu: “Andris”. Tas nebija daudz. Un, laikam, pats godīgākais, ko es biju izdarījusi pēdējo desmit gadu laikā.
