Nekad nebiju iedomājusies, ka dzīve mani aizvedīs līdz šādam brīdim. Un tas viss — dēļ Ivara.
Bijām kopā divus gadus. Mīlestība ar laiku pazuda. Bet es joprojām par viņu rūpējos, pat kad viss jau bija cauri.
Tāpēc, kad viņš man piezvanīja tajā naktī, es ne mirkli nevilcinājos un piedāvāju viņam viesu istabu. Viņš bija izšķīries no sievas un nezināja, kur doties.
Es domāju, ka daru labu darbu. Bet reizēm labie darbi vēršas pret mums pašiem.
Sākumā Ivars bija kluss un pieklājīgs. Viņš vēlu pārnāca mājās, paēda virtuvē klusumā un devās uz viesu istabu. Man likās – tas viss drīz beigsies…
Bet viss mainījās. Vienu vakaru viņš vienkārši atvilka draugu uz manu māju.
Es tam nepievērsu lielu uzmanību. Nu jā, viņam taču ir sava dzīve – arī tad, ja dzīvo manā mājā.
Taču jau pēc pāris dienām situācija kļuva daudz sarežģītāka. Notikumi, kas sekoja, pārsniedza manas pacietības robežas, un es pieņēmu grūtu lēmumu — lūdzu bijušo vīru aiziet no mājām.⬇️⬇️
Lieta tāda, ka manā mājā sāka parādīties citas sievietes.
Sākumā domāju, ka tā ir nejaušība — vienkārša tikšanās, vienkārši kāds ienāca uz tasi kafijas. Taču drīz tas kļuva par ieradumu.
Viņas nāca vakarā, dažkārt palika līdz rītam. Viņu balsis — kluss smiekli, čuksti, reizēm pārāk skaļi, lai to varētu ignorēt — caur sienām izplūda un piepildīja manu māju ar svešām sajūtām un vibrācijām.
Es mēģināju pārliecināt sevi, ka man nav tiesību justies aizkaitinātai. Mēs vairs nebijām kopā, un viņš drīkstēja rīkoties pēc savas gribas. Tomēr manā paša mājā arvien vairāk sajutu, ka esmu tikai viesis.
Reiz es vienkārši vairs nespēju klusēt…
Raksta turpinājumu lasi nākošajā lapā:
