«Ivar, mums ir jāizrunājas.»
Viņš pacēla skatienu no telefona un nogurdināti uz mani paskatījās.
— Par ko?
— Par sievietēm, kuras tu atved.
Viņš pievērsa pieri, acīmredzami nesaprotot, ko es vēlos pateikt.
«Es tev devu savu viesistabu ne tāpēc, lai tu pārvērstu manu māju par vietu, kur rīkot tikšanās.»
Ivars dziļi ieelpoja un atlaidās atpakaļ krēsla atzveltnē.
— Sandra, mēs vairs neesam kopā. Tu nevarēsi noteikt, ko es vedu mājās.
Es sarāvu dūres klusumā.
— Nav svarīgi, ka mēs esam šķīrušies. Svarīgi ir cieņa. Es tev darīju labu, bet tu izturies tā, it kā es būtu neredzama.
Viņš pasmīnēja un uz augšu pagrieza acis.
— Tu visu pārspīlē.
Šie vārdi bija pēdējais piliens.
— Domāju, tev jau laiks pārvākties, — klusi teicu.
Viņa sejā īslaicīgi parādījās pārsteigums, bet pēc tam viņš vienkārši nopurināja plecus.
— Labi. Tikai neizturies tā, it kā es būtu tas sliktais.
Viņš nākamajā dienā savāca mantas un aizgāja, pat nepateikdams ne vārda.
Es viņam devu vairāk, nekā viņš pelnīja, bet viņš tikai ignorēja mani.
Bet es nostājos par sevi. Un tas bija vissvarīgākais no visa.
Es beidzot atguvu savu mieru un pašcieņu. Tas nebija viegli, taču es sapratu – dažreiz jāpastāv par sevi, lai nezaudētu savu vērtību.
Bet kā jūs domājat — vai es rīkojos pareizi? Kā būtu rīkojušies jūs? Rakstiet savas domas komentāros!
