Un tā riktīgi – to atbildību. Es atceros, ka bija reizes, kad gribēju it kā palikt mājā, aiziet pa mežu pastaigāt, nevis braukt ar tēti. Mamma saka – varbūt tev tomēr vajag braukt?
Ko iesākt tad tavi tomāti “jocīgi uzvedās” un kāds tam ir iemesls
Bet tētis vienmēr teica – viņa pati zinās, vai viņai vajag vai nē. Un es toreiz dusmojos, skaitos – Bitīt matos! Tu nevari pateikt – vai man braukt vai nē? Un reāli bija jāizdomā pašam. Jo ir taču daudz vieglāk pateikt, vai man jābrauc vai nē. Un mūsdienu bērniem tas pietrūkst.
Velga izpelnījusies plašu sabiedrības atzinību gan Latvijā, gan ārpus tās, pateicoties savam nesavtīgajam darbam un spējai veidot īpašu saikni ar dzīvniekiem. Viņa ne tikai palīdz dzīvniekiem izdzīvot un atgūties, bet arī cenšas tos sagatavot atgriešanai savvaļā, ja tas ir iespējams. Velga ir rūpējusies ne tikai par lāčiem, bet arī par vilkiem, lapsām, stirnām, mežacūkām un citiem meža iemītniekiem.
Velga Vītola raidījumā “Manas bērnības atmiņas”, video:
Ja jūsu suns guļ uz muguras ar paceltām ķepām tam ir interesants skaidrojums
