Jaunas prioritātes un lēna atgriešanās pie sevis
Tajā naktī es neatgriezos mūsu kopīgajā dzīvoklī. Es aizbraucu uz savu nelielo darbnīcu. Tur, starp instrumentiem un eļļas smaržu, es pirmo reizi pēc ilgiem mēnešiem nesajutu nepieciešamību kādam izpatikt.
Es sapratu, ka visa mana enerģija pēdējos gados tika tērēta tam, lai noturētu kopā ilūziju. Es biju mēģinājis „salabot” dzīvi cilvēkam, kurš jau sen bija izvēlējies citu maršrutu.
Nākamās nedēļas pagāja klusumā. Es atcēlu biļešu rezervāciju uz Amalfi. Atgrieztā nauda kopā ar kurjera darbā iekrāto kļuva par manu drošības spilvenu. Tas nebija miljonāra sākums, bet gan iespēja beidzot izvēlēties savu ceļu.
No kurjera līdz sava ceļa sākumam
Pamazām, strādājot vakaros un brīvdienās, es izveidoju savu neatkarīgo inženiertehnisko projektēšanas biroju. Kurjera darbs man bija iemācījis tiešu un neizskaistinātu skatījumu uz realitāti.
Mana dzīve mainījās pamatīgi:
Bizness: Šodien manā pakļautībā strādā neliela, uzticama komanda. Mēs projektējam ražošanas līnijas, un klienti novērtē manu precizitāti.
Gandarījums: Esmu iegādājies mājīgu īpašumu Pierīgā. Tur valda miers un klusums, ko sniedz godīgs darbs.
Jauna nodaļa: Tagad es braucu ar jaunu, uzticamu Volvo. Tā sēdeklī es vairs nejūtu melu smagumu. Man beidzot ir laiks baudīt kafiju bez steigas.
Marta mēģināja ar mani sazināties mēnešus vēlāk. Viņa rakstīja par „vājuma mirkļiem”. Es viņai novēlēju laimi, bet mierīgi paskaidroju: inženierijā ir tāds jēdziens kā „noguruma lūzums”. Kad materiāls vairs nespēj izturēt slodzi, tā struktūra ir neatgriezeniski bojāta.
Šodien es uz zaļajām Bolt Food somām pilsētas ielās skatos ar klusu pateicību. Tās man atgādina, ka patiesa veiksme dažreiz tiek piegādāta nevis kā dāvana ar sārtu lenti, bet gan kā skarba patiesība siltā iepakojumā.
