Šie dokumenti bija kāda “Rūpniecības Investīciju Fonda” akcijas — un daudzumu. Daudz. Ļoti daudz. Pie dokumentiem bija piesprausta zīmīte, rakstīta ar to pašu, labi pazīstamo rokrakstu.
“Mana dārgā mazmeitiņa! Ja tu to lasi, tātad manis jau sen vairs nav, un tu esi kļuvusi pieaugusi. Es vienmēr zināju, ka tava sirds un tavs prāts ir tavs galvenais bagātības avots. Bet pasaule mēdz būt netaisna, un es vēlos, lai tev vienmēr būtu droša augsne zem kājām. Savulaik tavs vectēvs saņēma šīs lapas algas vietā rūpnīcā, kur viņš nostrādāja visu mūžu. Visi par viņu smējās, mainīja šādas pašas lapiņas pret desu, bet viņš ticēja, ka tam ir nākotne. Viņš aizgāja, to tā arī nesagaidījis. Es tās saglabāju.
Tava mamma — mana meita — man ir dārga, bet viņas sirds vienmēr bija akla pret tevi un pārāk atvērta tavam brālim. Baidos, ka pēc mums ar vectēvu tev no mantiskā maz kas paliks. Tāpēc lai šis ir mans tev atstātais dāvinājums. Nelielies ar to. Izmanto gudri. Nopērc sev plašu māju, dod dēlam vislabāko izglītību. Un atceries: galvenais dārgums nav papīri, bet tas, kas ir tavā dvēselē. Stingri tevi apskauju, tava vecmāmiņa Anna.”
Es vairākas reizes pārlasīju zīmīti, tad atkal skatījos uz akcijām. “Rūpniecības Investīciju Fonds.” Nosaukums šķita kaut kur dzirdēts, it kā to reiz būtu redzējusi ziņās. Es metos pie datora un ierakstīju to meklētājā. Pirmais rezultāts veda uz lielas metalurģijas korporācijas mājaslapu — vienas no mūsu rūpniecības gigantiem. Raksti biznesa presē stāstīja par tās izveidošanos. Izrādījās, fonds pirms daudziem gadiem tika pārveidots par šo korporāciju, un visas tā akcijas tika konvertētas jaunās akcijās pēc noteikta koeficienta.
Es atradu tiešsaistes akciju vērtības kalkulatoru. Ievadīju uzņēmuma nosaukumu un akciju skaitu no sertifikātiem, pārrēķinot tās pēc konvertācijas. Nospiedu “Enter”. Skaitlis, kas parādījās ekrānā, bija tik garš, ar tik daudziem nullēm, ka sākumā domāju — kļūda. Atsvaidzināju lapu, ievadīju datus vēlreiz. Rezultāts bija tas pats.
Saskaņā ar šiem dokumentiem es biju īpašniece bagātībai, kas mērāma divos miljonos dolāru. Vecā vecmāmiņas lāde izrādījās īsta dārgumu krātuve. Vecmāmiņa Anna, vienkārša lauku sieviete, izrādījās praviete.
Lasi vēl: 8 lietas, ko gudrai sievietei vecumdienās vajadzētu slēpt no visiem
Jau nākamajā dienā, paņēmusi brīvdienu, es devos pie labākā vērtspapīru specialista , kādu vien spēju atrast. Viņš ilgi, ar lupu pētīja sertifikātus, sūtīja pieprasījumus, kaut kur zvanīja. Es sēdēju viņam pretī, baidoties elpot. Beidzot viņš noņēma brilles, paskatījās uz mani pāri tām un teica:
— Apsveicu jūs. Jūs esat ļoti, ļoti bagāta sieviete. Visi dokumenti ir īsti. Jums vajadzēs atvērt brokeru kontu, pārvērst akcijas elektroniskā formā, iesniegt deklarāciju… Bet tas jau ir tehniski sīkumi. Galvenais — tas viss ir jūsu. Pēc tiesībām.
Es nevienam neko neteicu, pat vīram ne. Man vajadzēja laiku, lai visu apdomātu un sastādītu plānu. Es aizgāju no savas garlaicīgās grāmatvedes darba, sakot priekšniekam, ka esmu nogurusi un vēlos atpūsties. Nopirku jaunu portatīvo datoru un ar galvu ieniru mācībās. Es pētīju visu, kas saistīts ar investīcijām, finanšu pratību, kapitāla pārvaldīšanu. Es rīkojos lēni un piesardzīgi — tieši tā, kā vecmāmiņa bija mācījusi — “ar prātu”.
Mana pirmā lielā pirkuma bija plašs četristabu dzīvoklis jaunā elitārā namā ar panorāmas logiem un pazemes stāvvietu. Kad es atvedu tur Andreju, izliekoties, ka “gribu paskatīties, kā cilvēki dzīvo”, un pēc tam pasniedzu viņam atslēgas, viņš bija mēms no pārsteiguma.
— Alīna… no kurienes? Mēs taču… kredīts? Bet mums taču nedotu…
Tad, sēžot uz lielā dīvāna mūsu topošajā viesistabā, es viņam visu izstāstīju. Par lādi, par dubulto dibenu, par vecmāmiņas zīmīti. Viņš klausījās, un acis kļuva arvien platākas. Viņš neapskauda, nevirzīja pārmetumus, ka neesmu teikusi agrāk. Viņš vienkārši piecēlās, cieši mani apskāva un teica:
— Tava vecmāmiņa bija diža sieviete. Viņa zināja, kam uzticēties. Un es lepojos ar tevi,. Ar to, kā tu visu to izdarīji. Mierīgi un gudri.
Ziņa par manu pēkšņo bagātību nevarēja palikt noslēpumā mūžīgi. Pasaule ir maza, bet bagāto cilvēku pasaule — vēl mazāka. Kāds kaut ko pateica, baumas sagrozījās, uzpūtās un nonāca līdz Igoram. Es zināju, ka tas ir tikai laika jautājums.
Viņš piezvanīja vienā vakarā. Viņa balss bija laipna, medaina — tāda, kādā viņš runāja ar vecākiem, kad viņam kaut ko vajadzēja.
— Māsiņ, sveika! Kā tev klājas? Simt gadus neesam redzējušies! Klausies, te tāda lieta… Dzirdēju, tev labi iet? Tu nevarētu aizdot mazliet naudas? Burtiski uz pāris mēnešiem. Bizness neizdevās, partneris pievīla, izrādījās krāpnieks. Es esmu parādos līdz ausīm. Vecāku dzīvokli nācās ieķīlāt, iedomājies? Banka draud atņemt.
Es klusēju, ļaujot viņam izrunāties. Bilde bija skaidra: viņa “superienesīgais projekts” izrādījās parasta finanšu piramīda.
— Es visu atdošu, ar procentiem! — viņš steigšus piebilda. — Es taču esmu tavs brālis…
— Cik tev vajag? — es mierīgi pajautāju.
Viņš nosauca summu. Tā bija ievērojama — pietiekama, lai izpirktu dzīvokli no ķīlas un dzēstu lielākos parādus. Bet man tagad — ne kritiska.
— Labi, — es teicu. — Es tev došu šos naudu. Bet ne aizdevumā. Es tās tev vienkārši dāvinu.
— Patiesi?! — viņa balsī ieskanējās patiesa sajūsma. — Tu esi labākā māsa pasaulē. Zelts, ne māsa. Es zināju, es vienmēr tev ticēju.
— Bet ar vienu nosacījumu, — turpināju es tādā pašā mierīgā tonī. — Tu atbrauksi pēc tās pats. Pie manis mājās. Rīt. Un paņemsi līdzi sievu.
Viņi atbrauca nākamajā dienā. Iegāja jaunajā dzīvoklī, skatījās apkārt ar atvērtām mutēm. Es apsēdināju viņus uz dīvāna viesistabā un noliku priekšā kafijas tases.
— Nu, tā tad kā, māsiņ, par naudu? — nepacietīgi jautāja Igors, grozoties vietā.
— Naudu tu saņemsi, — es pamāju. — Es jau devu rīkojumu bankai. Bet vispirms gribu jums kaut ko parādīt.
Lasi vēl: Savā lauku mājā ielaidu klaidoni pārnakšņot, no rīta par to jau zināja visi kaimiņi
Es aizvedu viņus uz savu plašo kabinetu. Istabas vidū, uz īpaša koka postamenta, rūpīgi nopulēta un kopta, stāvēja tā pati vecmāmiņas lāde.
— Atpazīstat? — es jautāju.
Igors ar Svetlanu apmainījās skatieniem.
— Nu, lāde… tava, — nedroši nomurmināja brālis. — Bet ko? Smuki atjaunoji.
— Bet redzi, Igor, viss, kas man tagad ir — šis dzīvoklis, nauda, brīvība — tas viss man ir no šīs vecās, putekļainās lādes. Kuru jūs man toreiz ieteicāt izmest kā krāmu. Vecmāmiņa izrādījās gudrāka un tālredzīgāka par mūsu vecākiem. Viņa man atstāja mantojumu. Īstu mantojumu. Viņa to paslēpa tur, kur neviens cits, izņemot mani, nebūtu meklējis. Viņa zināja, kam to uzticēt.
Es skatījos brālim tieši acīs. Tajās atspoguļojās viss. Sapratne par to, cik smagi viņš bija kļūdījies.
— Tātad tu… šī lāde… — izdvesa Igors.
— Jā, — apstiprināju es. — Tāpēc. Un tagad par naudu. Es tev pārskaitīšu summu, ko tu prasīji. Bet tas būs pirmo un pēdējo reizi. Vairs ne centa. Tā nav mana nauda, tā ir vecmāmiņas. Un es neizniekošu viņas gudrību un mīlestību, palīdzot cilvēkam, kurš…nu tu jau zini. Uzskati to par samaksu. Samaksu par manu mieru. Jūs dabūjāt to, ko gribējāt no vecākiem. Es dabūju to, ko esmu pelnījusi no vecmāmiņas. Mēs esam kviti. Ejiet prom.
Viņi aizgāja klusējot, ne vārda neteikuši. Es skatījos viņiem pakaļ caur panorāmas logu savā jaunajā skaistajā dzīvoklī. Par daļu naudas es nodibināju labdarības fondu savas vecmāmiņas vārdā — Annas fondu. Es daudz ceļoju ar vīru un dēlu, rādot viņam pasauli. Bet manā kabinetā joprojām stāv vecā ozolkoka lāde. Tagad tā smaržo pēc dārga koka vaska un svaigiem ziediem, kurus es vienmēr noliek blakus. Un katru reizi, kad uz to paskatos, es atceros, ka īstais mantojums nav dzīvokļi un bankas konti. Tā ir mīlestība, gudrība un ticība tev — no cilvēka, kas tevi patiesi mīl. Un šādu dārgumu nemēra naudā.
