— Viktorija, tu teici, ka esi gandrīz šķīrusies, — es sāku mierīgi. — Bet tavs vīrs Māris Bērziņš ir deklarēts kopā ar tevi dzīvoklī. Tu teici, ka īrē mājokli. Bet dzīvoklis ceturtajā stāvā pieder tev, pirkts pirms trim gadiem. Tu teici, ka strādā par administratori centrā. Bet tur par tevi nav dzirdēts.
— Līga, kas tas ir? — Andris nobālēja.
— Pagaidi, — es atvēru mapi. — Lūk, izraksts no Zemesgrāmatas. Lūk, centra kontakti, vari piezvanīt tūlīt pat. Un lūk, adrese, kur Viktorija dzīvo ar vīru.
Viktorija pielēca kājās.
— Tu mani izsekoji?!
— Es pārbaudīju informāciju. Vienkārša meklēšana atklātos avotos un pāris zvani.
— Viktorija, vai tas ir patiess?
Viktorija satvēra somu.
— Tava māsa vienkārši ir skaudīga. Nevar samierināties, ka tev parādījās sieviete.
— Viktorija, es runāju ar tavu vīru, — es teicu klusi. — Viņš pats teica, ka jūs dzīvojat kopā. Ka vakar skatījāties seriālu.
«Jūs ar brāli esat vienkārši egoisti. Domājat, ka es neesmu cienīga normālai dzīvei?»
— Esi cienīga, — es piecēlos. — Bet ne uz maldināšanas rēķina. Andrim ir viens dzīvoklis, ko viņš maksāja desmit gadus. Tas ir viss, kas viņam ir. Tu gribēji to iegūt pēc kāzām?
— Kādas tur kāzas. — Viktorija iesaucās. — Es vienkārši… man vajadzēja naudu. Māris zaudēja darbu, mēs nevaram maksāt par komunālajiem pakalpojumiem. Es domāju, Andris palīdzēs.
— Šādi?
— Bet kā citādi?! — viņa pagriezās pret viņu. — Tu taču esi laipns, mīksts. Es domāju, ja tu iemīlēsies, tad aizdosi. Vai vismaz kaut kā palīdzētu.
— Tu varēji vienkārši palūgt, — teica Andris klusi.
— Bet kurš dod tāpat vien? — Viktorija satvēra mēteli. — Andri, tev bija iespēja sakārtot savu dzīvi, un tu to palaidi garām. Ar savu aizdomīgo māsu tu tā arī paliksi viens.
Durvis aizvērās. Es piegāju pie brāļa, uzliku roku uz pleca.
— Piedod.
Viņš sēdēja, skatīdamies grīdā.
— Es tiešām gribēju viņu precēt, — balss bija dobja. — Pat gredzenu lūkoju. Atliku naudu.
— Andri…
— Nē, paldies tev, — viņš pacēla galvu. — Tu mani izglābi no milzīgas kļūdas. Ja mēs… es būtu zaudējis dzīvokli. Visu, kas man ir.
🕊️ Jauns Sākums
Mēs sēdējām virtuvē, dzerot kafiju. Aiz loga satumsa, pretējā mājā iedegās gaismas.
— Zini, — brālis teica domīgi, — kad viņa teica komplimentus, es jutu kaut ko nepareizu. It kā vārdi būtu iemācīti. Bet tā gribējās ticēt…
— Visi grib ticēt pasakai.
— Bet tu netici, — viņš noskuma.
— Ticu. Bet pasakas notiek ar tiem, kas nesteidzas.
Andris pamāja. Izdzēra kafiju, piecēlās.
— Zināšu. Nākamreiz es tevi palūgšu iepazīties pirmajā dienā.
— Nevajag, — es viņu apskāvu. — Nākamreiz tu pats visu sapratīsi. Vienkārši nesteidzies. Pareizi cilvēki neprasa mīlestības pierādījumus naudā.
Pēc mēneša brālis pastāstīja, ka Viktorija mēģinājusi zvanīt. Piedāvāja “visu paskaidrot”, runāja par “pārpratumu”, lūdza “dot vēl vienu iespēju”. Viņš neatbildēja. Bloķēja numuru. Vēl pēc divām nedēļām Andris iepazinās ar sievieti. Viņi abi meklēja vienu un to pašu grāmatu par Rīgas arhitektūras vēsturi. Viņu sauca Dace, viņa strādāja par restauratori muzejā-muižā, viņai bija četrdesmit deviņi gadi. Nekādu kurpju uz papēžiem novembrī, nekādu iztaujāšanu par dzīvokļiem un ienākumiem.
— Viņa ir pavisam citāda, — teica Andris, kad mēs satikāmies tajā pašā kafejnīcā. — Mēs divas stundas runājām par senām ēkām. Es pat nepamanīju, kā laiks pagāja. Viņa rādīja savu darbu fotogrāfijas — restaurācija muižā. Tik aizrāvusies.
— Lūk, tas ir pareizs sākums, — es pasmaidīju, ielejot sev karsto šokolādi.
Viņš paskatījās uz mani ar pateicību.
— Līga, es visu mūžu domāju, ka tu esi pārāk neuzticīga. Bet tu vienkārši proti redzēt cilvēkus.
— Ne caurcaurēm. Vienkārši es trīsdesmit divus gadus strādāju ar cilvēkiem. Zini, cik pasūtītāju mēģināja mani apmānīt? Solīja samaksāt un pazuda, pieprasīja pārtaisījumus pēc apstiprināta projekta, piesavinājās manas idejas kā savas. Es iemācījos pārbaudīt vārdus ar darbiem.
— Un labi, ka iemācījies, — viņš saspieda manu roku. — Citādi es tagad būtu palicis bez dzīvokļa un bez ilūzijām.
Mēs sēdējām pie loga, vērojot, kā uz ielas virpuļo pirmais sniegs. Decembra Rīga ietērpās baltā, un dvēselē bija mierīgi. Brālis ritināja fotogrāfijas telefonā — rādīja Daces darbus. Senas ikonas, griestu gleznojumi. Aizrautīgi stāstīja, kā viņa atjauno apzeltījumu, kādas tehnikas tiek izmantotas.
— Iepazīstināsi ar viņu? — es jautāju.
— Noteikti. Bet vēlāk, — viņš nolika telefonu. — Lai mēs vispirms vienkārši iepazīstamies. Bez steigas.
— Gudrs lēmums.
Andris iesmējās.
— Pēc visa šī stāsta ar Viktoriju es sapratu vienu lietu. Īstam nav vajadzīga steiga. Ja cilvēkam esi vajadzīgs tu, nevis tavs dzīvoklis vai sakari ,viņš pagaidīs. Neko citu neuzsāks.
Es pamāju. Brālis bija pieaudzis. Piecdesmit viena gada vecumā viņš beidzot bija iemācījies atšķirt mīlestību no aprēķina. Un es nožēloju tikai vienu — ka nebiju pārbaudījusi Viktoriju ātrāk. Bet, kā teica mana vecmāmiņa, labāk vēlāk nekā nekad. Īpaši, ja runa ir par pašu tuvāko cilvēku aizsardzību. Aiz loga sniegs pārklāja pilsētu ar mīkstām pārslām. Sākās ziema. Jauna nodaļa brāļa dzīvē. Un es biju pārliecināta — šoreiz viss būs pa īstam.
