Mēs pagriezāmies. Sarmīte un Zane stāvēja uz vagona pakāpieniem. Sarmīte, neskatoties uz visu savu stūrainumu, it kā bija kļuvusi īsāka — nevis augumā, bet kaut kā iekšēji. Zane mums pamāja ar roku.
— Nu… — Sarmīte saminstinājās. — Ja jūs iesiet uz centru… Nesāciet darīšanas ar pirmajiem taksometriem pie stacijas. Viņi plēš deviņas ādas. Paejiet kvartālu tālāk — tur ir lētāk. Tas ir… padoms.
— Paldies, — es patiesi noteicu.
— Un atvainojiet, — ātri piebilda Zane. — Par nakti. Gadās.
— Gadās, — Andris pamāja. — Jauku dienu.
— Jums arī, — teica Sarmīte un uzreiz, attapusies, piebilda: — Tikai neēdiet ejot. Nu, jūs sapratāt.
Es pasmaidīju. Zane viegli pabīdīja viņu ar elkoni, un viņas pazuda vagona tumsā.
Mēs gājām pa peronu, un lietus lija maigi, gandrīz mīļi. Iekšā kļuva plašāk, gaišāk. Re, mēs nodosim koferi, izdzersim kafiju, apēdīsim kūciņas, pastaigāsimies pie upes un skatīsimies uz pilsētu tā, kā skatās uz cilvēkiem vilcienos — ar zinātkāri un ticību viņu labajai pusei.
— Madar, — teica Andris, kad mēs nokāpām pa kāpnēm. — Tu šodien biji forša.
— Jā? — es atskatījos uz vilcienu, no kura jau plūda jauna pasažieru plūsma. — Es vienkārši gribēju, lai mūs liek mierā.
— Tu pateici tieši to, ko vajadzēja, — viņš paspieda manu plecu. — Pareizi. Par tēmu.
— Man palīdzēja tava kafija, — es atzinos. — Un doma, ka atvaļinājums tomēr ir sācies.
— Un sācies labi, — Andris pasmaidīja. — Tāpēc, ka mēs neļāvām svešām balsīm nozagt mūsu dienu.
— Un tāpēc, ka mēs atradām viesnīcu ar reģistrāciju no pusdienlaika, — es piebildu. — Nopietni, nopērkam vēl tās kastaņu kūciņas.
— Norunāts, — viņš paņēma mani pie rokas.
Mēs izgājām cauri stacijas zālei, kur smaržoja pēc mitrām virsjakām, kafijas un svešiem plāniem. Es noķēru savu atspulgu stiklā — nogurušu, bet nez kāpēc apmierinātu. Ausīs vēl atbalsojās: “Kāpēc jūs ēdat tik agri?” — un man palika smieklīgi. Es iedomājos, kā Sarmīte iet pa peronu un pukst par taksometru cenām, bet Zane viņu pabaksta ar elkoni, un sapratu: kaut kur arī viņas, iespējams, tagad smejas.
Mēs atradām mazu kafejnīcu, kur vitrīnā mirdzēja zeltaini kruasāni, bet bārmenis ar vasaras raibumiem prasmīgi žonglēja ar tasītēm. Un, kamēr viņš mērīja kafijas pupiņas, Andris teica:
— Es visu laiku domāju, kāpēc mani tā kaitina tas “vecākus cienīt”.
— Tāpēc, ka cieņa nav medaļa par nodzīvotiem gadiem, — es atbildēju, skatoties, kā zem lietus lāsēm garāmgājēji skrien zem nojumes. — Tas ir roku darbs. Un ausu. Un sirds.
— Lūk, arī es tā domāju, — viņš noliecās pie manis. — Un tik un tā nedaudz saprotu Sarmīti. Reizēm mēs arī mēdzam būt skaļi.
— Mēdzam, — es piekritu. — Tikai vajag laikus ieturēt pauzi. Un atcerēties, ka nakts ir kopīga.
— Un rīts arī, — viņš piebilda.
Bārmenis nolika mūsu priekšā divas krūzes. Es ieelpoju aromātu — biezu, ar šokolādes notīm. Iedzēru malku un aizvēru acis. Viss bija savās vietās: lietus, stacija, kafija, Andris blakus, pasaule priekšā.
Mēs izgājām zem nojumes un devāmies mantu glabātuves virzienā, bet pēc tam — pilsētas virzienā, kura par mums vēl neko nezināja un, iespējams, tāpēc bija tikai jaukāka.
Uz kāpnēm es atskatījos pēdējo reizi. Vagons, kurā mēs pavadījām nakti, spīdēja kā akvārijs. Figūras aiz logiem kustējās lēni, gandrīz plūstoši. Un man pēkšņi sagribējās, lai Sarmītei un Zanei diena arī izdotos. Lai atrod lētu taksometru.
Lai izguļas viesnīcā. Lai nākamās dienas rītā viņas pamostas un nolemj, ka pasaule nebūt nesastāv no cilvēkiem, kuri “ēd pārāk agri”, bet no cilvēkiem, ar kuriem var parunāt klusi — un sadzirdēt pretī nevis nobružātu plati, bet kaut ko cilvēcisku.
— Madar, — sauca Andris.
— Eju, — es teicu un galīgi atlaidu šo nakti.
Izejot no stacijas, es pieķēru sevi pie domas, ka turpmāk ņemšu līdzi vilcienā ne tikai ausu aizbāžņus un putru.
