Pustukšs autobuss lēnām pārvietojas pa savu maršrutu, piestājot pieturās, kur tas nepieciešams. Vienā no pieturām Saldus virzienā iekāpa simpātiska jauna sieviete, kurai varētu būt ap 30 gadiem.
Tūlīt aiz viņas skriešus autobusā ieskrēja vīrietis, aptuveni tādā pašā vecumā. Autobuss strauji uzsāka braukšanu, un vīrietis, zaudējot līdzsvaru, sagriļojās un nejauši uzkāpa sievietei uz kājas.
Sieviete, nedaudz dusmīgi, atcira: “Nu ko jūs kā zilonis. Vai tiešām mierīgāk nevar!”
Vīrietis paskatījās uz sievieti ar vainīgām acīm un momentāli atvainojās. Tomēr jaunā sieviete nerimās: “Vajadzēja taču turēties!”
Vīrietis tajā brīdī centās savos nākamajos vārdos izteikt pēc iespējas vairāk bēdu un nožēlas:
„Sieviete, jūs taču redzējāt, ka tas nebija darīts ar nolūku, un es jau atvainojos. Ko man vēl jādara, lai jūs nomierinātu?”
Es tajā brīdī domāju, ka tūlīt viņa pateiks kaut ko aizskarošu un atkal būs kāds pārmetums, bet notika pilnīgi kas cits! Kaut kas tāds, ko nevar aizmirst!
“Ko, ko, appreciet mani, ja varat!”
Šo frāzi dzirdēja arī autobusa vadītājs, un viņš pat apstājās. Salonā iestājās pilnīgs klusums. Pat mazā meitenīte, kas visu laiku runāja, apklusa.
Svarīgi piebilst, ka sievietes sejas izteiksme neliecināja par nekādu joku.
Un tad es iejaucos un teicu…
“Klausies, vecīt, atbildi kaut ko, mēs uz tevi gaidām!”
Viņš paskatījās uz mums visiem un teica sievietei:
“Es kāpšu nākamajā pieturā. Jūs ar mani?”
“Jā,” pārliecinātā balsī viņa atbildēja.
Visi sāka aplaudēt, un beidzot mēs varējām turpināt ceļu. Viņi patiešām izkāpa nākamajā pieturā, un es dzirdēju, kā vīrietis, kāpjot no autobusa, pasniedza roku sievietei un teica: „Mani sauc Ludmila.” Tad durvis aizvērās.
