Pustukšs autobuss mierīgā gaitā devās pa savu maršrutu, piestājot tikai tur, kur bija nepieciešams. Bija vēls pēcpusdienas laiks, un cilvēku autobusā nebija daudz – valdīja klusa, pat nedaudz miegaina atmosfēra.
Kādā pieturā Saldus virzienā iekāpa simpātiska jauna sieviete, šķita, ka viņai varētu būt ap 30 gadiem. Viņa izskatījās sakopta, ar maigu smaidu un pašpārliecinātu stāju, kā cilvēks, kurš zina, ko vēlas no dzīves.
Lasi arī: Ko par jūsu sarunu biedra nodomiem var pastāstīt viņa kājas
Tūlīt aiz viņas, gandrīz pēdējā brīdī, skrienot autobusā ieslīdēja vīrietis, apmēram tādā pašā vecumā. Elpa viņam bija paātrināta, sejā – neliels apmulsumu un steigas sajaukums. Autobuss, pat nepagaidot, kad viņš atradīs vietu, strauji uzsāka braukšanu. Vīrietis zaudēja līdzsvaru, sagriļojās un, mēģinot noturēties kājās, nejauši uzkāpa jaunajai sievietei uz kājas.
Sieviete asi sarāvās un, nedaudz dusmīgi, atcirta:
— Nu ko jūs kā zilonis! Vai tiešām nevar mierīgāk?
Autobusā valdīja klusums, un daži pasažieri jau sāka interesēti pavērot situāciju. Vīrietis apstulbis paskatījās uz viņu ar vainīgām acīm un momentā atvainojās, balss bija klusa, bet patiesa:
— Piedodiet, lūdzu, tas nebija ar nolūku.
Tomēr jaunā sieviete vēl nerimās un piebilda, šoreiz jau ar nelielu pārmetumu balsī:
— Vajadzēja taču turēties pie margām!
Vīrietis dziļi ievilka elpu, mēģinot rast pareizos vārdus, lai izteiktu savu nožēlu. Viņa balss skanēja gandrīz lūgšanas tonī:
— Sieviete, jūs taču redzējāt, ka tas nebija tīši… Es jau atvainojos. Ko man vēl darīt, lai jūs nomierinātu?
Tajā brīdī es, sēžot dažas rindas tālāk, nodomāju, ka tūlīt viņa pateiks kaut ko skarbu, kā tas bieži notiek šādās situācijās. Bet nē — notika pilnīgi kas cits, kaut kas, ko neviens no klātesošajiem nekad neaizmirsīs!
Sieviete pēkšņi pacēla zodu, paskatījās vīrietim tieši acīs un teica ar apbrīnojamu pārliecību:
— Ko, ko… appreciet mani, ja varat!
Autobusā uz mirkli iestājās pilnīgs klusums. Pat autobusa vadītājs, kurš droši vien bija dzirdējis visu, pēkšņi piebremzēja un uzmeta skatienu atpakaļskata spogulī. Pat mazā meitenīte, kas līdz šim nepārtraukti čivināja, apklusa. Šķita, ka visi vienlaikus aizturēja elpu.
Svarīgi piebilst, ka sievietes seja neliecināja ne par sarkasmu, ne par joku. Tā nebija spontāna izspļauta frāze — viņa tiešām izskatījās nopietna.
Autobusā valdīja neērtā pauze, līdz es pats neizturēju un ar smaidu iejaucos:
— Klausies, vecīt, nu saki kaut ko! Visi gaidām tavu atbildi!
Vīrietis paskatījās apkārt, tad uz sievieti, un viņa sejā parādījās viegls smaids. Viņš uzlika roku uz margas un teica:
— Es kāpšu ārā nākamajā pieturā. Jūs nāksiet ar mani?
Bez vilcināšanās, drošā un pārliecinošā balsī sieviete atbildēja:
— Jā.
Autobusā atskanēja aplausi — pat vadītājs pasmaidīja, un atmosfēra pēkšņi kļuva gaiša un viegla. Autobuss turpināja ceļu, bet visi, šķita, domāja tikai par šo negaidīto pavērsienu. Kad viņi abi patiešām izkāpa nākamajā pieturā, es vēl dzirdēju, kā vīrietis, pasniedzot roku sievietei, maigi teica:
— Mani sauc Ludmila.
Un tad autobusa durvis aizvērās.
Tajā mirklī es sapratu — dažreiz dzīve pati saraksta visneparastākos scenārijus, un mēs kļūstam liecinieki stāstiem, kurus vēlāk stāstām gadiem ilgi.
Beidzot mēs varējām turpināt ceļu. Viņi patiešām izkāpa nākamajā pieturā, un es dzirdēju, kā vīrietis, kāpjot no autobusa, pasniedza roku sievietei un teica: „Mani sauc Ludmila.” Tad durvis aizvērās.
