Vīrietis paskatījās apkārt, tad uz sievieti, un viņa sejā parādījās viegls smaids. Viņš uzlika roku uz margas un teica:
— Es kāpšu ārā nākamajā pieturā. Jūs nāksiet ar mani?
Bez vilcināšanās, drošā un pārliecinošā balsī sieviete atbildēja:
— Jā.
Autobusā atskanēja aplausi — pat vadītājs pasmaidīja, un atmosfēra pēkšņi kļuva gaiša un viegla. Autobuss turpināja ceļu, bet visi, šķita, domāja tikai par šo negaidīto pavērsienu. Kad viņi abi patiešām izkāpa nākamajā pieturā, es vēl dzirdēju, kā vīrietis, pasniedzot roku sievietei, maigi teica:
— Mani sauc Ludmila.
”Whatsapp” paziņojis par būtiskām pārmaiņām lietotnē: ”Septembris paliks atmiņā”
Un tad autobusa durvis aizvērās.
Tajā mirklī es sapratu — dažreiz dzīve pati saraksta visneparastākos scenārijus, un mēs kļūstam liecinieki stāstiem, kurus vēlāk stāstām gadiem ilgi.
Beidzot mēs varējām turpināt ceļu. Viņi patiešām izkāpa nākamajā pieturā, un es dzirdēju, kā vīrietis, kāpjot no autobusa, pasniedza roku sievietei un teica: „Mani sauc Ludmila.” Tad durvis aizvērās.
