Jānis: Dāvi, vari lūdzu atbraukt rīt agri? Mums te viens santehnikas jautājums. Es Līgai neteicu. Viņa domā, ka brauksi tikai uz pusdienām.
Dāvis sarauca pieri, taču piekrita. Viņš zināja, ka Jānim patīk viņa vīrišķīgā palīdzība. Nākamās dienas rītā, pirms Anna un Katrīna vēl pamodās, Dāvis bija pie Kārkliņu durvīm. Jānis viņu sagaidīja ģērbies vecā treniņtērpā un ar viltīgu skatienu.
— Dāvi, netaisos melot par santehniku, — Jānis čukstēja, aizverot durvis. — Nē, viss strādā. Bet man ir svarīgs uzdevums.
Viņš paņēma Dāvi aiz rokas un ievilka virtuvē. Līgas nebija.
— Tu esi redzējis, ka Līga visu krāj. Vai ne? — Jānis klusi jautāja.
— Redzēju, — Dāvis nopūtās. — Ikri, šķiņķis, siers, pat labā olīveļļa. Viss ieslēgts.
— Tieši tā, — Jānis atbildēja, atverot pieliekamo skapi. — Vakar viņa aizbrauca uz dienu pie draudzenes. Un es… es to vairs nevaru. Es gribu, lai mēs, beidzot, pagaršotu.
Lasi vēl: “Tu man iedevi ķīniešu nieciņu, kas pēc gada salūzīs” vīramāte nebija priecīga par dāvanu
Jānis izvilka no skapja Annas pēdējo dāvanu: itāļu prosciutto (žāvēts šķiņķis). Tad viņš atvēra ledusskapi, izvilka no saldētavas burciņu ar melniem ikriem, kas bija ieslēgta starp sasaldētiem dārzeņiem, un izņēma dārgo sieru.
— Dāvi, es negribu, lai viņa redz. Bet mums ir vesela stunda, pirms viņa atgriežas, — Jānis ierosināja, viņa acīs spīdot zēnisks prieks. — Atnes sviestmaizes, ko Anna cepusi. Pagatavojam sev karalisku rīta maltīti. Esmu to pelnījis. Mēs abi.
Dāvis skatījās uz viņu — uz nelielo vīru, kas visu dzīvi bija pavadījis taupībā un klusēšanā, un tagad riskēja ar sievas dusmām, lai beidzot nogaršotu labu šķiņķi. Aizkaitinājums pret Līgu nomainījās pret dziļu līdzjūtību pret Jāni.
— Labi, tēt, — Dāvis pasmaidīja, pirmo reizi nosaucot viņu tā. — Bet tas mums ir jāizdara kā īstiem detektīviem. Mēs visu apēdīsim un atstāsim tikai… pāris drupačas.
Viņi paņēma tostermaizes, uzsmērēja sviestu. Biezās šķiņķa šķēles, kas kūst mutē, tika apēstas ar īstu baudītāju klusumu. Pēc tam viņi uzklāja ikrus uz maizes. Jānis pat atvēra to olīveļļas pudeli ar rozmarīnu, lai iemērktu tajā gabaliņu maizes.
Kad burkas un paciņas bija tukšas (izņemot vienu sieru, ko viņi nolēma atstāt Annai), Dāvis un Jānis ar neaprakstāmu sajūtu par labi padarītu darbu ātri nomazgāja traukus, iesmērēja prosciutto iepakojumu ar nedaudz majonēzes, it kā kāds būtu mēģinājis to izmantot salātos, un nolika visus pierādījumus atpakaļ slēpnī.
Kad Anna un Līga ieradās, Dāvis sēdēja ar Jāni viesistabā, apspriežot sliktos santehniķus. Uz galda bija celts ierastais cienasts: vistas šķiņķis un kartupeļi. Pēc pusdienām, kad Līga gāja uz virtuvi, lai izpakotu Annu atvesto dāvanu — jaunus, dārgus Vīnes desiņu komplektus — Dāvis uzmeta Jānim viltīgu, konspiratīvu skatienu. Jānis atsmaidīja pretī, un viņiem abiem kļuva skaidrs:
Līga Kārkliņa varēja savākt un glabāt savā ledusskapī visus pasaules gardumus, taču pat pūķa zelta krājums ir bezspēcīgs pret divu vīru klusu, izsmalcinātu un labi plānotu apetīti. Dāvis saprata, ka viņš vairs nav “izēdājs”. Viņš bija sabiedrotais. Un viņu “slepenās spēles” tikai sākās.
