Šodienas brauciens ar taksometru izvērtās neierastāks nekā parasti, jo manu uzmanību piesaistīja kāda specifiska detaļa šofera tēlā. Uz viņa pirksta pamanīju visai savādu priekšmetu, kas pēc formas atgādināja gredzenu, taču tam bija iestrādāta poga.
Redzot, ka vadītājs brauciena laikā to regulāri un mērķtiecīgi nospiež, es nespēju palikt vienaldzīga un nolēmu pajautāt, kam šis rīks ir paredzēts.
Sākotnēji man radās loģisks pieņēmums, ka tas ir kāds mūsdienīgs tehnoloģisks risinājums, kas palīdz viņam ikdienas darbā — iespējams, ierīce nobraukto kilometru fiksēšanai vai kāds cits taksometra vadīšanai noderīgs instruments. Tomēr izrādījās, ka mans minējums bija pilnīgi nepareizs. Šim nelielajam aksesuāram, kā noskaidroju sarunā ar šoferi, ir pavisam cits un daudz specifiskāks pielietojuma mērķis.”
Viņš ik pa laikam uzspieda, nemanāmi, it kā pēc kāda iekšēja ritma. Godīgi sakot, biju ieintriģēts. Es slepus nofotografēju šoferi un ievietoju to sociālajos tīklos, lai pajautātu draugiem: “Vai kāds zina, kas tas ir?” Izrādās, ka tas nav tikai gredzens – tas ir elektronisks lūgšanu skaitītājs.
Mans šoferis lūdza visu laiku, kad viņš mani veda pa pilsētu. Dažās reliģiskajās tradīcijās lūgšana ir noteiktas frāzes vai vārda atkārtošana. Iepriekš cilvēki šim nolūkam izmantoja krelles, lai nezaudētu skaitu. Tagad šeit ir ienākušas arī tehnoloģijas. Šis gredzens pilda to pašu funkciju – skaita atkārtojumus, tikai miniatūrā un mūsdienīgā formā.
Lasi vēl: Pēc 60 gadiem prioritātes mainās: 7 lietas, kas kļūst svarīgākas par bērnu skaitu vai draugu loku
Ja godīgi, esmu sajūsmā. Pilsētas trokšņa, sastrēgumu un ikdienas burzmas vidū cilvēks turpina savu garīgo ceļu. Kluss. Nav šova. Vienkārši nospiežot pogu uz dīvainā gredzena. Vai esat dzirdējuši par šādām ierīcēm iepriekš?
Vēl interesanti – kāpēc ļoti daudz cilvēkiem nepatīk ja taksometru vada sieviete?
Šis stāsts nesākās vakar. Es jau pāris gadus strādāju par taksometra vadītāju, un šajā laikā esmu dzirdējis visu. Sākot ar “sieviete pie stūres ir neparedzama” līdz “vai tu vispār zini ceļu?”. Un ziniet, kas ir visneaizvainojošākais? Tie nav tikai vārdi – tie ir stereotipi, kas tik dziļi iesakņojušies cilvēku galvās, ka tos nevar izraut pat ar runāšanu.
Piemēram, vakar. Es braucu uzņemt pasažieri. Piebraucu, redzu apmēram četrdesmit gadus vecu vīrieti. Viņš iekāpj, skatās uz mani kā uz citplanētieti un uzreiz: “Ak, sieviete pie stūres.” Nu, turies, ceļš.” Protams, es klusēju, bet iekšēji jau vārījos. Ejam. Pēc piecām minūtēm viņš iesāk: “Tu te nogriezies nepareizi, tev vajadzēja nogriezties pa labi.” Es mierīgi atbildu: “Te ir sastrēgums, es zinu īsceļu.” Viņš iesmejas: “Nu jā, sievietes vienmēr zina “īsceļu”, bet viņas tur nokļūst trīs stundu laikā.”
Vai vēl kāds incidents. Reiz es braucu ar pāri – puisi un meiteni. Meitene, starp citu, bija diezgan adekvāta, bet puisis iesāka: “Kāpēc tu brauc tik lēni? “Dod gāzi, nebaidies, tu taču nevalkā augstpapēžu kurpes.” Protams, es atturējos, bet iekšēji jau iztēlojos sevi izlaižam viņu ceļa vidū ar vārdiem: “Ej kājām, ja tik ļoti steidzies.”
Bet visjautrākais ir tad, kad pasažieri sāk mani mācīt braukt. “Bremzē agri”, “neapdzen”, “paskaties spoguļos”. Sasodīts, es braucu jau piecpadsmit gadus, un viņi droši vien domā, ka vakar ieguvu tiesības.
Un ziniet, kas ir visnepatīkamākais? Tie nav tikai vārdi. Tā ir attieksme. Daudzi pasažieri, īpaši vīrieši, domā, ka sieviete pie stūres ir kaut kas neparasts. Ka viņa noteikti brauks lēni, sajauks ceļus un radīs ārkārtas situācijas. Lai gan, godīgi sakot, gadu gaitā esmu redzējis tik daudz vīriešu vadītāju, kuri brauc kā pēdējie… Nu, jūs saprotat domu.
Tāpēc, dārgie pasažieri, neizmantosim stereotipus. Sieviete pie stūres nav nekas traks. Tā ir normāla parādība. Un, ticiet man, mēs zinām, kurp braucam. Un, ja vēlaties “vīriešu vadītāju”… tik daudz, tad pasūtiet viņu speciāli. Tikai nebrīnieties, ja viņš izrādīsies lēnāks, rupjāks un mazāk pieklājīgs nekā es.
