Līga apprecējās jauna, divdesmit gadu vecumā. Piedzima meita Agnese. Viņa strādāja, audzināja meitu, uz visu ekonomēja. Agnese izauga, ieguva izglītību, apprecējās. Tagad viņa dzīvo citā pilsētā, reti piezvana.
Līga tā arī palika šajā uzņēmumā. Uzticama vieta, pat ja bez perspektīvām. Vadība viņu novērtēja par centību, bet ne vairāk.
— Daces kundze, tas nav godīgi! — Līgas balss skanēja visā gaiteņa garumā. — Es nodaļā strādāju visilgāk, bet paaugstināja Zani!
Personāla daļas vadītāja, Daces kundze, sakārtoja brilles un nopūtās. — Līga, lēmumu pieņēma vadība. Ne es. — Bet jūs taču varat aizlikt labu vārdu! Es te piecus gadus strādāju, nekādu aizrādījumu! Bet Zane atnāca tikai pirms gada! — Zanei ir augstākā izglītība, divi diplomi… — Bet man ir pieredze! Reāla darba pieredze!
Līga pagriezās un izgāja no kabineta, gandrīz saduroties ar kolēģi Sanitu. — Kas notika? — viņa jautāja. — Zani paaugstināja. Par vecāko menedžeri. — Nopietni? — Sanita izbrīnījās. — Ātri viņa veido karjeru. — Pārāk ātri, — Līga aizgāja pie sava galda, uzmeta somu uz krēsla. — Vai es strādāju sliktāk? — Tu strādā lieliski, — Sanita uzlika viņai roku uz pleca. — Vienkārši Zanei droši vien ir sakari. Vai arī viņai vienkārši paveicās.
Līga apsēdās pie galda, ieslēdza datoru. Diena tikai sākās, bet garastāvoklis jau bija sabojāts. Viņa strādāja būvniecības uzņēmumā, apgādes nodaļā. Darbs bija rutīnas, bet stabils. Alga neliela, toties laikā. Savukārt paaugstinājums nozīmētu algas pielikumu un prestižu.
Darba diena vilka laiku. Līga šķiroja rēķinus, sazinājās ar piegādātājiem, aizpildīja dokumentus. Pusdienlaikā galva dūca. — Līg, brauksim uz ēdnīcu? — ielūkojās Sanita. — Nē, man ir sviestmaizes. Un apetītes nav. — Met mieru. Tavs laiks vēl pienāks. — Kad pienāks? Man ir četrdesmit astoņi gadi, Sanita. Līdz pensijai nav tālu. Kāds laiks?
Sanita paklusēja, saprotot, ka nav ko teikt. Viņa aizgāja uz ēdnīcu, bet Līga palika viena tukšajā kabinetā. Izņēma termosu ar tēju, sviestmaizes. Ēda bez apetītes, domājot par savu dzīvi.
Vakarā Līga gatavojās doties mājās. Aiz loga smidzināja rudens lietus. Viņa uzvilka mēteli, paņēma lietussargu. — Līga, neuzkavēsieties? — nodaļas vadītājs Jānis kungs iznira no sava kabineta. — Steidzami jānoformē rēķins. — Jāņa kungs, es jau gatavojos… — Nu, lūdzu, tas būs ātri. Kādas divdesmit minūtes.
Līga nopūtās, novilka mēteli. Divdesmit minūtes pārvērtās par stundu. Kad viņa beidzot izgāja no biroja, jau bija tumšs. Lietus pastiprinājās. Viņa steidzās uz pieturu, bet autobuss tikko bija aizgājis. Nākamais pēc pusstundas. — Nu gan neveiksme, — Līga nomurmināja.
Jauna mašīna
Viņa stāvēja zem jumta, sala. Atcerējās, ka no rīta redzēja sludinājumu — kolēģis Aivars pārdod vecu mašīnu. Lēti. Varbūt vajadzētu nopirkt? Apnicis ar autobusiem braukāt. Autobuss atnāca pārpildīts. Līga iespiedās iekšā, tik tikko turoties.
Nākamajā dienā viņa aprunājās ar Aivaru. Viņš priecājās. — Ņem tik ciet, Līga! Man to nevajag, nopirku jaunu. Mašīna veca, protams, bet iet labi. 1500 eiro, un tā ir tava.
Līga bija sakrājusi pusotru tūkstoti eiro. Viņa tos bija atlikusi pa mazam, gribēja iztērēt dzīvokļa remontam. Bet mašīna bija nepieciešamāka. Viņa nopirka. Aivars palīdzēja ar noformēšanu, parādīja galvenos momentus. Līga tiesības bija ieguvusi sen, vēl jaunībā, bet pie stūres gandrīz nebija sēdusies. Tagad nācās atcerēties.
Pirmo nedēļu viņa brauca ar bažām. Pēc tam pierada. Mašīna tiešām bija veca, desmit gadi jau, bet darbojās nevainojami. Piektdien Līga nolēma aizbraukt pie mātes uz laukiem. Māte dzīvoja viena, viņai bija pāri septiņdesmit. Meita viņu apciemoja reizi mēnesī, atveda produktus.
Viņa izbrauca pēc darba. Lauki atradās astoņdesmit kilometru attālumā no pilsētas, ceļš nebija pats labākais. Līga brauca lēnām, uzmanīgi. Aiz pilsētas sākās lietus. Viņa ieslēdza logu tīrītājus, ieskatījās ceļā.
Figūra ceļa malā
Pēc kādiem trīsdesmit kilometriem viņa ieraudzīja figūru ceļa malā. Vecs vīrs stāvēja lietū, balsoja. Līga sākumā pabrauca garām, bet tad nobremzēja. Sirdsapziņa mocīja — cilvēks taču salīst.
Viņa brauca atpakaļgaitā, apstājās blakus. Nolaida logu. — Jums uz kurieni? Vecais vīrs pienāca tuvāk. Viņam bija vismaz septiņdesmit. Kalsns, nodilušā virsjakā, cepurē. Viss izmircis. — Uz Ozolkalnu, mīļā, — viņš atbildēja. — Ja nav grūti. Ozolkalns bija tieši pa ceļam, piecus kilometrus pirms mātes mājām. — Sēdieties, — Līga atvēra durvis.
Vecais vīrs pateicīgi pamāja, apsēdās priekšējā sēdeklī. No viņa tecēja ūdens. — Atvainojiet, ka slapinu mašīnu, — viņš samulsa. — Nekas, izžūs. No kurienes jūs esat? — Biju no pilsētas. Braucu pie mazmeitas dzimšanas dienā. Atpakaļ gribēju ar autobusu, bet nokavēju. Nu, nolēmu nobalsot. — Tādā laikā stāvēt uz ceļa ir traki, — Līga uzsāka kustību. — Jā, es neesmu no cukura, neizkusīšu, — vecais vīrs pasmaidīja. — Liels paldies jums, izpalīdzējāt.
Viņi brauca klusējot. Līga koncentrējās uz ceļu. Lietus pastiprinājās, redzamība bija slikta. — Jūs braucat uzmanīgi, — atzīmēja vecais vīrs. — Malacis. Bet tagad daudzi lido, neskatās ne uz vienu. — Es nesen sēdos pie stūres, vēl baidos, — atzinās Līga. — Pareizi baidāties. Mašīna ir paaugstinātas bīstamības avots. Vienmēr jābūt modram.
Viņi sāka sarunāties. Vecais vīrs izrādījās patīkams sarunu biedrs. Stāstīja par mazmeitu, par laukiem, uz kurieni brauca. — Es tur piedzimu, visu mūžu nodzīvoju, — viņš teica. — Pēc tam pārcēlos uz pilsētu pie dēla. Bet ar sirdi esmu joprojām tur, Ozolkalnā. — Es saprotu, — Līga pamāja. — Es arī braucu pie mātes uz laukiem. Tur ir tāds gaiss, tāds klusums. Pilsētā to neatradīsi. — Jums taisnība. Pilsēta nomāc. Steiga, troksnis, visi kaut kur skrien.
Violetā Svariem, bordo Jaunavai: veiksmes krāsas 2025. gada decembrī katrai Zodiaka zīmei
Līga neviļus pasmaidīja. Vecais vīrs runāja vienkārši, lauku cilvēka valodā, bet viņa vārdos bija gudrība. — Un ko jūs strādājat, mīļā? — viņš jautāja. — Būvniecības uzņēmumā. Apgādes nodaļā. — O, būvniecība — labs darbs. Es pats visu mūžu ar to biju saistīts. — Tiešām? Kur strādājāt? — Dažādos būvlaukumos. Sākumā par vienkāršu strādnieku, pēc tam par meistaru.
Līga pamāja. Lūk, satikās divi cilvēki no vienas jomas. — Un kā jūs sauc? — viņa jautāja. — Pēteris Jānsons, — vecais vīrs pasniedza roku. — Un jūs? — Līga, — viņa paspieda viņa roku.
Viņi brauca tālāk, runājot par visu pa mazam. Pēteris Jānsons izjautāja par viņas darbu, par uzņēmumu. — Kā sauc to uzņēmumu? — viņš jautāja. — “Būvkomforts”, — atbildēja Līga. Vecais vīrs pamāja, bet neko neteica. Viņi piebrauca pie Ozolkalna. Lietus nedaudz mazinājās. Pēteris Jānsons parādīja, kur apstāties. — Šeit, pie veikala. Man ir pavisam tuvu.
Līga nobremzēja. Vecais vīrs ielika roku kabatā, izņēma saburzītu desmit eiro banknoti. — Ņemiet benzīnam. — Ko jūs, nevajag, — Līga atcirta. — Es tāpat braucu šajā virzienā. — Nu, kaut vai par pūlēm… — Pētera kungs, kādas pūles? Man nebija grūti. Vecais vīrs iebāza naudu atpakaļ kabatā, izkāpa no mašīnas. Pieliecās pie loga. — Liels paldies jums, Līga. Lai Dievs dod jums veselību. Jūs esat labsirdīga. — Ak, ko jūs, nav par ko. Uz redzēšanos.
Vecais vīrs pamāja ar roku un devās pa lauku ielu. Līga pavadīja viņu ar skatienu, pēc tam brauca tālāk pie mātes.
Māte viņu sagaidīja ar prieku. — Līga, meitiņ! Beidzot atbrauci! Viņas dzēra tēju, sarunājās. Līga atveda produktus. Māte sūdzējās par kaimiņiem, par to, ka meita reti apciemo. — Mammu, es taču strādāju, — Līga taisnojās. — Nav vispār laika. — Darbs, darbs, — nopūtās māte. — Bet dzīve paiet.
Viņa nakšņoja savā vecajā istabā, šaurā gultā. No rīta palīdzēja mātei saimniecībā, pēc tam devās atpakaļ uz pilsētu. Braucot garām Ozolkalnam, atcerējās Pēteri Jānsonu. Interesanti, vai viņš tika mājās? Likās, ka dzīvoja pavisam netālu…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
