Pirmdien viņa atgriezās darbā. Diena pagāja kā parasti — papīri, zvani, sapulces. Vakarā bija tik nogurusi, ka tik tikko nokļuva mājās.
Otrdienas rītā nodaļas vadītājs Jānis kungs visus sapulcināja sarunu telpā. — Uzmanību, kolēģi, — viņš svinīgi paziņoja. — Pie mums šodien ierodas pats Pēteris Jānsons. — Kas? — Sanita nesaprata. — Uzņēmuma dibinātājs. Īpašnieks.
Līga samulsa. Pēteris Jānsons? Vai tiešām tas pats vecais vīrs? — Viņš nav rādījies jau sen, — turpināja Jānis kungs. — Kādus trīs gadus. Bet lūk, nolēma atbraukt, pārbaudīt, kā iet. — Un mēs viņu pazīstam? — jautāja Zane. — Jaunie nepazīst, bet vecajiem vajadzētu atcerēties. Pēteris Jānsons, dibināja uzņēmumu pirms trīsdesmit gadiem. Pēc tam nodeva vadību dēlam, pats aizgāja no lietām.
Līga sēdēja. Jānsons. Pēteris Jānsons. Vai tiešām tas ir tas pats vecais vīrs, ko viņa aizveda? Bet nevar būt. Uzņēmuma īpašnieks, un stāvēja lietū uz ceļa, balsoja? Absurds.
— Viņš atbrauks vienpadsmitos, — paziņoja Jānis kungs. — Lūdzu visiem būt savās vietās, kārtīgi, bez kavēšanās. Kabinets sākās kņada. Visi metās tīrīt darba vietas, sakārtot papīrus. Līga mehāniski slaucīja galdu, bet galvā griezās viena doma — tas nevar būt tas vecais vīrs. Vienkārši vārdu sakritība.
Vienpadsmitos kabineta durvis atvērās. Ienāca Jānis kungs, bet aiz viņa — Pēteris Jānsons. Tas pats, tajā pašā cepurē, tajā pašā nodilušajā virsjakā. Līga sastinga ar lupatu rokā. Vecais vīrs ar skatienu apveda kabinetu, pamāja, kaut ko teica vadītājam. Pēc tam viņa skatiens nokrita uz Līgu. Viņš viņu atpazina acumirklī, acis iemirdzējās. — Līga! — viņš iesaucās. — Lūk, kāda tikšanās!
Visi pagriezās pret viņu. Jānis pārsteigts pacēla uzacis. — Jūs esat pazīstami? — Protams, — Pēteris Jānsons pienāca pie Līgas, smaidot. — Šī brīnišķīgā sieviete mani piektdien pieveda. Es stāvēju lietū uz ceļa, viņa apstājās, aizveda mani uz Ozolkalnu. — Tiešām? — Jānis kungs skatījās uz Līgu ar jaunu cieņu. — Es… es nezināju, — viņa nomurmināja. — Tas ir, es zināju, ka jūs sauc Pēteris Jānsons, bet neiedomājos, ka… — Ka šis vecais stumbrs ir jūsu uzņēmuma dibinātājs? — vecais vīrs iesmējās. — Es jau neko neteicu. Kāpēc? Man bija svarīgi nevis tas, vai jūs zināt, kas es esmu. Bet tas, kāds cilvēks jūs esat. Un es nekļūdījos. Jūs esat labsirdīga, atsaucīga.
Līga nosarka. Kolēģi skatījās uz viņu ar izbrīnu un nelielu skaudību. — Pētera kungs, atļaujiet man jūs izvest pa biroju, — piedāvāja Jānis kungs. — Ļaujiet. Tikai lai Līga nāk ar mums. Gribu ar viņu vēl parunāt. Vadītājs apjucis pamāja. Līga nolika lupatu, sakārtoja blūzi un gāja viņiem nopakaļ.
Viņi apstaigāja nodaļas, Pēteris Jānsons izjautāja darbiniekus, interesējās par darbu. Visur viņu sagaidīja ar cieņu. Līga gāja blakus, jūtoties ne savā ādā. Kad apstaigāšana beidzās, Pēteris Jānsons uzaicināja viņu uz sarunu telpu. — Līga, sēdieties. Pastāstiet, kā jums klājas darbā. Esat apmierināta?
Viņa apsēdās viņam pretī. — Nu… kopumā jā. Darbs ir stabils. — “Kopumā jā” — tas neizklausās ļoti pārliecinoši, — vecais vīrs samiedza acis. — Kas nav kārtībā?
Līga vilcinājās. Bet kaut kas viņa skatienā bija tik labsirdīgs un saprotošs, ka viņa saņēmās. — Mani apgāja ar paaugstinājumu. Es uzņēmumā esmu piecus gadus, strādāju labi, bez aizrādījumiem. Bet paaugstināja citu darbinieci, kura ir pie mums tikai gadu. — Kāpēc apieta? — Nezinu. Saka, viņai labāka izglītība. — Un kāda izglītība ir jums? — Vidējā speciālā. Pabeidzu tehnikumu.
Pēteris Jānsons aizdomājās, sitot ar pirkstiem pa galdu. — Skaidrs. Un vai jūs gribētu mācīties tālāk? — Gribētu, bet… ir jau par vēlu. Man ir četrdesmit astoņi gadi. — Muļķības, — vecais vīrs atcirta. — Mācīties nekad nav par vēlu. Gribat, uzņēmums apmaksās jums neklātienes studijas? Augstskolā, Ekonomikas fakultātē. Tieši jūsu profilā.
Līga atvēra muti no pārsteiguma. — Nopietni? — Absolūti. Jūs esat atsaucīgs, labsirdīgs cilvēks. Tādi cilvēki man uzņēmumā ir vajadzīgi. Un izglītība — tas ir iegūstams. — Pētera kungs, es nezinu, ko teikt… — Sakiet jā. Vienojāmies? — Vienojāmies, — viņa pamāja, jūtot, kā acis piepildās ar prieku. — Paldies jums.
Vecais vīrs piecēlās, uzsita viņai uz pleca. — Tas jums paldies. Par to, ka nepabraucāt garām vecam vīram lietū. Par labsirdību. Ziniet, Līga, es tur stāvēju speciāli. — Kā speciāli? — Palūdzu šoferim novietot mašīnu malā. Pats izgāju uz ceļa. Gribēju pārbaudīt kaut ko. — Ko tieši? — Cilvēkus. Cik mašīnu pabrauca garām, neapstājoties? Kādi divdesmit, ne mazāk. Bet jūs apstājāties. Pažēlojāt veco vīru.
Līga klusēja, nezinādama, ko atbildēt. — Ejiet, strādājiet, — teica Pēteris Jānsons. — Un es aprunāšos ar Jāņa kungu par jūsu mācībām.
Viņa izgāja no sarunu telpas kā sapnī. Kolēģi viņu apbēra ar jautājumiem. — Līg, ko viņš gribēja? — Par ko runājāt? — Tevi paaugstinās? Līga klusēja, smaidot noslēpumaini. Negribējās vēl dalīties. Lai vispirms viss tiek noformēts.
Vakarā viņu izsauca Jānis kungs. — Līga, apsveicu. Pēteris Jānions rīkojās apmaksāt jums studijas augstskolā. Dokumentus noformēsim šonedēļ. Tāpat jums tiek paaugstināta alga par divdesmit procentiem. — Paldies, — viņa tik tikko valdīja prieku. — Nē, tas jums paldies. Izrādās, labsirdība un atsaucība — tās arī ir svarīgas īpašības karjerai, — vadītājs pasmaidīja.
Līga izgāja no kabineta, jūtot, ka lido. Algas paaugstinājums, studiju apmaksa. Tas bija kā sapnis. Mājās viņa piezvanīja mātei, visu izstāstīja. — Lūk, redzi, meitiņ, — māte priecājās. — Labais vienmēr atgriežas. — Es vienkārši pažēloju veco vīru, nedomāju ne par ko.
— Tāpēc arī atgriezās. Tu palīdzēji no sirds, nevis ieguvuma dēļ.
Viņa piezvanīja Agnesei. Meita arī priecājās. — Mammu, tu esi malacis! Es vienmēr zināju, ka tu tiksi tālāk! Līga gāja gulēt laimīga. Dzīve tiešām varēja sagādāt pārsteigumus. Un ne vienmēr sliktus. Pēc nedēļas viņa iesniedza dokumentus augstskolā. Neklātienes nodaļa, Ekonomikas fakultāte. Mācīties bija grūti — darbs, mācības, mājas. Bet Līga tika galā. Viņai patika.
Pēteris Jānsons vairs neparādījās birojā, bet vienreiz atsūtīja viņai vēstuli. Rakstīja, ka lepojas ar viņu, ka vēlot panākumus. Un vēl viņš rakstīja: “Atcerieties, Līga, patiesā bagātība nav nauda un nav amati. Tās ir labas lietas. Tu esi bagāts cilvēks.”
Līga glabāja šo vēstuli galda atvilktnē. Pārlasīja grūtos brīžos. Pagāja pusgads. Viņa nokārtoja pirmo sesiju uz teicami. Vadība pamanīja viņas centību, atzīmēja ar prēmiju. Kolēģi sāka izturēties ar lielāku cieņu.
Zane, kuru paaugstināja Līgas vietā, reiz piegāja pie viņas. — Zini, es tev apskaužu. — Mani? — Līga bija pārsteigta. — Kāpēc? — Tu esi kaut kāda… gaiša. Labsirdīga. Tevi visi mīl. — Zane, to tu pati esi izdomājusi. — Nē, neesmu. Es redzu. Tu palīdzi visiem, nekad neatsaki. Bet es vienmēr domāju tikai par sevi. Par karjeru, par naudu. Un kas beigās? Mani paaugstināja, bet laimes nav.
Līga paklusēja. Ko te var teikt. — Iemāci man būt tādai kā tu, — Zane lūdza. — Es neesmu nekāda īpaša. Vienkārši dzīvoju pēc sirdsapziņas. — Tieši tā. Sirdsapziņa. Man tās it kā nav. — Tev ir sirdsapziņa. Vienkārši tu to ilgi apslāpēji. Ir laiks to uzklausīt.
Zane aizdomājās. Pēc tam pamāja un aizgāja. Bet Līga nodomāja — lūk, vēl viens cilvēks, iespējams, mainīsies uz labo pusi. Pagāja vēl pusgads. Līga mācījās, strādāja, palīdzēja mātei. Dzīve ritēja savu gaitu, mierīgi un rāmi.
Vienreiz Jānis viņu izsauca pie sevis. — Līga, man jums ir priekšlikums. Mēs atveram filiāli kaimiņu pilsētā. Vajadzīgs apgādes nodaļas vadītājs. Es ieteicu jūs. — Mani? Bet es vēl neesmu pabeigusi augstskolu… — Toties jūs esat sevi pierādījusi kā uzticamu, atbildīgu darbinieku. Vadība apstiprināja manu ieteikumu. Esat ar mieru?
Līga aizdomājās. Nodaļas vadītājs — tā ir liela atbildība. Bet arī iespēja. — Esmu ar mieru, — viņa teica pārliecinoši. — Lieliski. Sāksiet no mēneša sākuma. Vakarā Līga atkal aizbrauca pie mātes. Izstāstīja par paaugstinājumu. Māte staroja no prieka. — Mana meitiņa, esmu tik priecīga par tevi! — Paldies, mammu. Zini, viss sākās tajā dienā, kad es pievedu veco vīru. — Labs darbs nekad nepazūd bez pēdām, — māte atkārtoja savu mīļāko frāzi.
Līga viņu apskāva. Jā, labs darbs nepazūd. Viņa par to pārliecinājās pati uz savas ādas. Atgriežoties pilsētā, viņa atkal brauca garām tai vietai, kur uzņēma Pēteri Jānsonu. Apstājās, izkāpa no mašīnas. Pagaidīja ceļa malā, atceroties to lietaino vakaru.
Cik mašīnu pabrauca garām vecajam vīram toreiz? Divdesmit? Trīsdesmit? Visi steidzās savās darīšanās, negribēja tērēt laiku svešam cilvēkam. Bet viņa apstājās. Vienkārši apstājās, pažēloja veco vīru. Un tas izmainīja viņas dzīvi. Nē, lieta nebija tajā, ka vecais vīrs izrādījās uzņēmuma īpašnieks. Bet tajā, ka viņa rīkojās pēc sirdsapziņas. Cilvēciski. Un dzīve viņai to atmaksāja simtkārtīgi.
Līga iesēdās mašīnā, brauca tālāk. Priekšā bija jauni darbi, jaunas rūpes, jauns amats. Bet viņa zināja — lai kas notiktu, viņa paliks pati. Labsirdīga, atsaucīga, gatava palīdzēt. Jo patiesā bagātība nav nauda un nav amati. Tās ir labas lietas un tīra sirdsapziņa. Un šī bagātība viņai bija. Pati galvenā.
