Pastāstīšu par kādu notikumu Rīgas autobusā, tas bija nesen, bet atmiņā paliks ilgi. Iespējams nedaudz nepieklājīgi uzvedos, bet visam ir savas robežas
Autobuss bija pārpildīts. Vakara stundā, kad visi atgriezās mājās pēc garas dienas, gaisā joprojām karājās noguruma un neapmierinātības sajūta. Pie katras pieturas iekāpa arvien jauni cilvēki, un, protams, sēdvietu bija par maz.
Pensionāre — neliela auguma sieviete ar pelēku mēteli un rūtainu lakatu — iekāpa autobusā, cieši pieturēdamās pie margas. Viņa paskatījās apkārt un bravūrīgā balsī teica:
— Atbrīvojiet man vietu, es esmu pensionāre…
Tajā brīdī, blakus durvīm, uz sēdekļa sēdēja jauna sieviete ar somu klēpī. Viņa pat nepacēla galvu, tikai mierīgi atbildēja:
— Atvainojiet, bet, lūdzu, palūdziet kādu citu. Es pati braucu no darba — pēc divpadsmit stundu maiņas, visu dienu esmu bijusi kājās. Man tiešām ir ļoti grūti stāvēt.
Pensionāre pompozi savilka lūpas:
— Es esmu pensionāre, meitenīt!
— Es to saprotu, tev grūti jo gadi, bet vai tu redzi — šeit apkārt sēž vesels bars jaunu meiteņu un puišu! Palūdz kādu no viņiem, ja tev tik ļoti žēl savu kājas. Es pati tik tikko kustos, un man nav spēka stāvēt kājās, nogāzīšos vēl.
Meitene smagi nopūtās. Viņai bija redzams, ka spēku vairs nav, bet viņa centās saglabāt pieklājību, bet pensionāre turpināja:
— Es jau palūdzu, bet viņi izliekas, ka nedzird.
Es atbildēju, lai palūdz vēlreiz, jo tiešām necelšos.
Pensionāre pēkšņi spalgu balsi, acīs parādījās neparasta dzirksts:
— Tu! Kas tevi tā ir mācījis ar vecākiem cilvēkiem runāt? Kā tu vari atbildēt tādā tonī? Es taču tev teicu pieklājīgi! Un tu vēl mani pārtrauc! Kad vecāki runā, tev jāklausās un jākļūst klusu! Celies ātri un atdod vietu!
Lasi vēl: Ticējums, ka nedrīkst svinēt savu 40 gadu jubileju – ko tas nozīmē un vai tā ir patiesība
Meitene piecēla galvu, paskatījās uz viņu mierīgi, bet ar redzamu nodomu sejā.
— Ziniet, tagad es principa pēc necelšos. Ja Jūs būtu pateikusi mierīgi un ar cieņu, es pati piedāvātu vietu, bet tagad — nē.
Kāds vīrietis no blakus sēdekļa mēģināja iejaukties:
— Sieviete, apsēdieties manā vietā, atstājiet meiteni, viņa taču redzami nogurusi!
— Netaisi man te rīkojumus! — pensionāre ilgi nemeklēja atbildi vīrietim. — Gan es pati zināšu kur man iet un kur man sēdēt!
Jaunā sieviete pagriezās pret viņu un teica ar noguruma un ironijas pilnu balsi:
— Pagaidiet sekundi, es tūlīt piezvanīšu savai vecmāmiņai.
— Kam man tava vecmāmiņa? — pensionāre pacēla uzacis un sarauca pieri.
— Viņai ir deviņdesmit gadi, — meitene atbildēja ar mierīgu smaidu. — Un cik jums ir?
— Septiņdesmit.
Tā kā pēc jūsu pašu loģikas — kas vecāks, to ir jāklausa, vai ne? Tātad klausieties: mana vecmāmiņa ir vecāka par jums veseliem divdesmit gadiem.
Lasi vēl: Ko par tevi var liecināt tava matu krāsa un kāda tai ir karmiskā nozīme
Pensionāre jau gribēja kaut ko atbildēt, bet apklusa — apkārt sēdošie cilvēki smaidīja un klusībā vēroja notiekošo.
Meitene turpināja:
— Es jums tūlīt izskaidrošu situāciju. Mana vecmāmiņa, protams, būs manā pusē, jo viņa pati man vienmēr ir teikusi — cieņa jānopelna, nevis jāizspiež ar bravūru. Tāpēc, kad viņa pacels klausuli, es jums došu parunāt ar viņu, un jūs — paklusēsiet un paklausīsieties, labi?
Pensionāre, joprojām neizpratnē, bet jau apjukusi, nolaida skatienu.
— Nu… labi…
— Labi, — meitene pasmaidīja un pielika telefonu pie auss. — Halo, vecmāmiņ, sveika…
Un pēkšņi no pensionāres atskanēja: — Ak, mana pietura!
Autobuss apstājās, durvis atvērās, un meitene ar ironisku smaidu noskatījās kā pensionāre izgāja laukā, atstājot visus pasažierus ar klusām, dažādas nozīmes pilnām sejām — vieni smaidīja, citi purināja galvu, bet daži pat pamāja viņai līdzi, it kā atbalstot viņas mierīgo drosmi.
Pensionāre vēl ilgi sēdēja pieturā, skatoties tukšumā, un tikai pēc brīža klusi nopūtās:
— Laiki gan ir mainījušies…
