Kontrole vai rūpes. 32 gadus vecā Elīna bija apburta ar savu 57 gadus veco partneri Andri. Atšķirībā no viņas vienaudžiem, viņš šķita kā apņēmīga “klints” un uzņēmās visu atbildību, solot “par visu parūpēties”
Viņa jutās “kā aiz akmens sienas”, nenojaušot, ka šai sienai nav izejas. Tāpēc, kad viņš uzaicināja viņu uz vasarnīcu Jūrmalā atpūsties “tikai divatā”, pat ieteicot neņemt līdzi tālruni, viņa to uztvēra kā loģisku soli.
Pirmais zvans: notikums automašīnā
Jau automašīnā atskanēja pirmais, tik tikko manāmais brīdinājuma zvans. Elīna smējās, sarakstoties tērzētavā ar draudzeni.
— Noliec, lūdzu, – maigi, bet uzstājīgi teica Andris, neatraujot skatienu no ceļa. – Tu esi ar mani vai tālrunī? Mūžīgi tās tavas draudzenes… Es taču gribu, lai tu atpūstos no visas šīs pilsētas kņadas. — Uz sekundi, paskatīties laiku, – viņa mēģināja atjokot. — Es tev pats pateikšu, kāds ir laiks, – viņš uzlika savu roku viņai virsū. – Es par tevi rūpējos. Vienkārši atslābinies.
Un viņa atslābinājās, vasarnīca tiešām bija brīnišķīga. Mājīga māja, kamīns, priedes visapkārt, un zemes gabals bija apjozts ar augstu, necaurredzamu sētu. “Drošība – pirms visa,” ar lepnumu teica Andris. Vakars pagāja ideāli – vakariņas, garšīgs ēdiens, sarunas. Kad sāka satumst, Andris piecēlās no galda.
— Tā, laiks mūsu “cietoksnim” uzlikt atslēgu, vietas te, lai gan klusas, bet zini… visādi gadās, zagļi nesnauž.
Viņš izgāja, un Elīna dzirdēja, kā uz vārtiņiem pagriezās smaga atslēga pie lielās piekaramās slēdzenes. Viņš atgriezās mājā, atslēgai skanot.
Droša vieta: atslēga starp veļu
— Oho, kāda tev slēdzene, – pasmaidīja Elīna. – Gluži kā viduslaikos, atslēgu piekarināsi uz nagliņas pie durvīm? Andris paskatījās uz viņu ar iecietīgu smaidu.
— Uz nagliņas? Mana meitene, tu esi kā bērns. Viņi vispirms meklē tieši tur. Nē, man ir drošāka vieta. — Un kur tad? – viņa ar ziņkāri sekoja viņam.
Viņš iegāja guļamistabā, atvēra savu masīvo drēbju skapi. Elīna vēroja, kā viņš izbīdīja vienu no apakšējiem atvilktnēm. Atvilktne bija pilna ar viņa rūpīgi salocītu veļu.
— Lūk, – viņš teica un nolaida atslēgu tumšo drēbju kaudzē. – Drošāku vietu nevar iedomāties.
Smaids noslīdēja no Elīnas sejas, istabā pēkšņi kļuva auksti.
— Andri, tu joko? Tas… tas ir kaut kā dīvaini. — Kas dīvains? – viņš nesaprata viņas reakciju. – Toties neviens neatradīs. — Bet, ja kaut kas notiks? – viņas balss kļuva klusāka. – Nu… ugunsgrēks?
Viņš pienāca un apskāva viņu plecos, viņa apskāviens vairs nešķita aizsardzība – tas šķita smags.
— Nu, kas par muļķībām? – viņš noskūpstīja viņu uz pieres. – Pirmkārt, esmu šeit, ja kaut kas notiks, es pats visu atvēršu. Otrkārt, nekas nenotiks, es kontrolēju situāciju. Tu atbrauci ar mani atpūsties, tāpēc atpūties. Nesaspied savu jauko galviņu ar niekiem, tas viss ir tavas drošības labad.
Šajā sekundē Elīna saprata, ka viņa nav viešņa, bet…
Ar vīru Andri kopā nodzīvojām 31 gadu un patiesību uzzināju tikai šajā sirmajā vecumā – pašai kauns
Viņa aizbēga pulksten trijos naktī, sagaidījusi, kamēr viņš aizmigs, viņa ielika roku viņa veļas atvilktnē, uztaustīja auksto metālu. Basām kājām, lai neceltu troksni, aizlavījās līdz vārtiņiem. Atvērusi slēdzeni, viņa skrēja pa tumšo meža ceļu gandrīz divus kilometrus, līdz noķēra mobilo tīklu, lai izsauktu taksometru.
Tas, ko Elīna piedzīvoja, nav iemīlējušā vīrieša ekscentrisks gājiens. Tas ir klasisks, piespiedu kontroles piemērs. Apskatīsim šo gadījumu sīkāk. Tas nav “rūpes”, bet gan hiperkontrole. Īstas rūpes paplašina cilvēka iespējas, kontrole – tās ierobežo. Rūpes – tas ir teikt: “Dārgā, ir vēls, varbūt nevajadzētu iet vienai? Ja vēlies, es iešu ar tevi.”
Kontrole – tā ir durvju aizslēgšana un atslēgas paslēpšana, atņemot cilvēkam pašu iespēju pieņemt lēmumu. Andris nerūpējās par Elīnu, viņš rūpējās par savu mieru. Viņa trauksme (kurai pamatā bija nedrošība, zaudēšanas bailes vai vēlme dominēt) bija tik augsta, ka vienīgais veids, kā ar to tikt galā, bija pilnīga sava “rūpju” objekta pakļaušana un imobilizēšana.
Slēdzenes un atslēgas simbolisms
Atslēga ir brīvības, izvēles un rīcībspējas simbols. Aizslēdzot vārtiņus, Andris atņēma Elīnai brīvību, bet, paslēpjot atslēgu, viņš izdarīja daudz briesmīgāku darbību: viņš atņēma viņai autonomiju.
Viņš ne tikai pateica: “Tu neiziesi,” bet teica: “Tu neiziesi bez manas atļaujas un manas līdzdalības.” Viņa frāze “Es kontrolēju situāciju” ir galvenā. Veselīgās attiecībās partneri kontrolē situāciju kopā, bet toksiskās – viens kontrolē otru.
Varas nelīdzsvarotība un vecums (57 gadi)
Ievērojama vecuma atšķirība bieži kļūst par katalizatoru šādiem scenārijiem. Vecāks vīrietis, kuram ir resursi (nauda, statuss, “dzīves pieredze”), var zemapziņā meklēt nevis līdzvērtīgu partneri, bet gan tādu, kuru var “veidot”, “mācīt” un “aizsargāt”. Viņa iecietīgais tonis (“mana meitene”, “jaukā galviņa”) nav apmierinājums, bet gan verbāls veids, kā nostiprināt hierarhiju “pieaugušais–bērns”.
Tā ir viņas jūtu un domu noniecināšana (“muļķības”, “nieki”), pēc būtības tā ir gāzlaiminga forma: “Tavas bailes nav reālas. Reāls ir tikai mans lēmums.”
Vistrakākā detaļa…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
