Lietusgāze, kas izskaloja cerību. Trīs dienas ilga lietus bija pārvērtis pilsētu par milzu pelēku plāksni, kas spiedās lejup uz ielām, neļaujot priecāties. Šīs pilsētas pelēkās virsmas atstaroja tikai vienu patiesību: cilvēki vairs neskatās viens uz otru, bet tikai cauri
Tieši tādēļ nevienam nebija laika apturēt soļus un saskatīt, ka trotuāra vidū sēž vīrietis. Ēna uz asfalta. Lietus lija bez mitas jau trešo dienu. Pelēkās debesis spieda uz pilsētu kā slapjš maiss, un ielas pārvērtās spoguļos — tās atstaroja nevis garāmgājēju sejas, bet gan viņu steigu. Vīrietis sēdēja ar roku dubļos trotuāra vidū, pie pamestas mājas ieejas nomalē. Viņa drēbes bija piesūkušās ūdeni un pelējuma smaku, mati pielipuši pie pieres, it kā viņš tikko būtu izrāpies no ledainas upes.
Viņš nesauca, neprasīja palīdzību — vienkārši sēdēja, skatīdamies asfalta plaisā, it kā meklētu tajā atbildi uz jautājumu, kuru jau sen bija pārstājis uzdot skaļi. Cilvēki gāja garām. Kāds uzmeta skatienu un paātrināja soli. Kāds novērsa acis, it kā baidītos, ka tas ir lipīgas. Viens vīrietis pat pārgāja uz otru ielas pusi, kaut gan viņam bija liels lietussargs. Sieviete aplenca sēdošo vīrieti, it kā viņš būtu peļķe, kuru var apiet.
Tikai viņa apstājās…
Viņu sauca Alīna. Viņa nesa rokās iepirkumu maisu un vecu lietussargu ar nolūzušu spieķi. Viņai bija divdesmit septiņi gadi, un aiz muguras — trīs gadi darbā ar cilvēkiem. Viņa zināja, kā izskatās cilvēks, kurš vairs netic, ka tiks uzklausīts.
— Vai jums palīdzēt? — viņa jautāja klusu, netuvojoties pārāk tuvu. Ne bailēs, bet aiz cieņas pret otra cilvēka telpu.
Vīrietis lēnām pagrieza galvu. Viņa acis bija dīvaini skaidras — ne aizmiglotas, bet… tukšas. It kā viņa iekšienē kādreiz būtu dzīvojis cilvēks, bet tas aizgājis, atstājot tikai apvalku.
— Nē, — viņš aizsmacis atbildēja. — Neviens nevar palīdzēt.
Bet Alīna neaizgāja. Viņa pietupās, atvēra lietussargu virs viņa un nolika maisu uz slapjā asfalta.
— Es neesmu speciālists. Bet varu izsaukt kādu palīgā. Vai vienkārši… pasēdēt blakus.
Viņš ilgi klusēja. Pēc tam pamāja — tik tikko manāmi.
Viņa palīdzēja viņam piecelties, paliekot zem muguras sarullētu lietusmēteli no savas mugursomas. Viņš nepateicās. Vienkārši aizvēra acis un domāja
— Mani sauc Alīna, — viņa teica.
— Man vienalga, — viņš atbildēja.
Bet pēc minūtes piebilda:
— Artūrs.
Viņa aizveda viņu uz savu dzīvokli — pieticīgu vienistabas mājokli piektajā stāvā bez lifta. Viņai nebija lieku vīriešu drēbju, bet atradās vecā puiša T-krekls un dvielis. Artūrs klusēdams pieņēma visu, neuzdodot jautājumus. Viņš neskatījās uz viņu, nemeklēja viņas acīs līdzjūtību vai nosodījumu. Vienkārši mazgājās kā automāts un iegūlās dīvānā, ietinies segā. Alīna vārīja tēju. Aiz loga satumsa. Pilsēta sastinga mitrā klusumā.
— Jūs neesat no ielas, — viņa teica, nolikdama krūzi uz galdiņa. — Jūs… it kā būtu nokritis no debesīm.
Viņš uzlūkoja viņu pirmo reizi tieši.
— Un jūs nebaidāties?
— Baidos. Bet ne no jums.
Viņš iesmējās — rūgti, bez prieka.
— Tad jūs esat pārdabiska būtne.
— Iespējams. Bet esmu redzējusi daudz cilvēku, kuri domāja, ka viņi ir stāsta beigās. Bet pēc tam izrādījās, ka tas ir tikai sākums.
Viņš neatbildēja. Bet izdzēra tēju līdz galam.
Nākamajā dienā viņš joprojām bija viņas dzīvoklī. Alīna aizgāja uz darbu, atstājot viņam atslēgu un zīmīti: “Ja paliksiet — nelauziet neko. Ja aiziesiet — aizveriet durvis.”
Šīs zodiaka zīmes 2026. gadā atradīsies uzmanības centrā — vai esat starp tām
Lasi vēl: 5 ēdieni, ko itāļi mīl, bet mēs neēdam pat tad, kad esam izsalkuši
Kad viņa vakarā atgriezās, viņš viņu gaidīja kāpņu telpā. Rokās — tīras drēbes un viņas lietussargs.
— Es eju projām, — viņš teica.
— Kurp?
— Nezinu.
Viņa pamāja. Nesāka pierunāt. Vienkārši pasniedza viņam sviestmaizi papīrā.
— Paņemiet. Ceļam.
Viņš paņēma. Un pēkšņi jautāja:
— Kāpēc jūs man palīdzējāt?
— Tāpēc, ka neviens cits to neizdarīja.
Viņš ilgi skatījās uz viņu. Tad teica:
— Jūs esat līdzīga viņai.
— Kam?
— Manai māsai.
Un aizgāja.
Pagāja nedēļa. Alīna gandrīz aizmirsa par viņu. Bet reiz, atgriežoties no darba, viņa ieraudzīja viņu pie mājas ieejas. Viņš stāvēja tajās pašās drēbēs, bet tagad izskatījās citādi — nevis salauzts, bet saspringts, kā nospriegota stīga.
— Man kaut kas ir jāparāda, — viņš teica.
— Kas?
— Nāksiet man līdzi?
Kārtoju vīra mantas, un atrastā kārbiņa atklāja ilgi slēptu noslēpumu; vērtīga mācība visiem pāriem
Viņa svārstījās. Bet kaut kas viņa balsī, ne lūgums, bet… ar cerības piejaukumu — lika viņai pamāt.
Viņš aizveda viņu uz pilsētas centru, pie vecā teātra, kas bija slēgts rekonstrukcijai. Apstājās pie melnās ieejas, izņēma atslēgu un atvēra durvis.
Iekšpusē smaržoja pēc putekļiem, koksnes un vēl kaut kā — smalkas, gandrīz aizmirstas. Bērnības smaržas.
— Tās bija manas mājas, — teica Artūrs.
Viņš ieslēdza lukturīti telefonā. Gaisma slīdēja pāri salauztajiem krēsliem, nolobījušajām dekorācijām, vecajām klavierēm zem skatuves.
Un tad tas notika… Viņš atklāja visu patiesību.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk un uzzinātu visu patiesību
