Viņš atklāja visu patiesību.
— Mana māte, ko sauca Elīna, bija aktrise. Tēvs, kura vārds bija Oskars, — režisors. Viņi aizgāja, kad man bija divpadsmit gadu. Es paliku, jo gulēju pagrabā. Mani paņēma tante, Astra. Bet viņa… mani negribēja. Vienkārši saņēma pabalstu. Viņa mani palūdz aiziet. Man bija piecpadsmit.
Alīna klusēja. Viņas sirds savilkās.
— Es dzīvoju uz ielām. Pēc tam nonācu 2 gadus aizsardzības spēkos. Atgriezos… un sapratu, ka man nav nekā. Ne ģimenes, ne mājas, pat ne atmiņu — viss sadega kopā ar teātri.
Viņš piegāja pie klavierēm, pārvilka ar pirkstu pāri vākam.
— Bet pirms nedēļas es ieraudzīju jūs… un atcerējos.
— Ko?
— Ka man bija māsa.
Alīna sarauca uzacis.
— Jūs par to runājāt. Bet… jūs esat vienīgais bērns ģimenē. Es pārbaudīju arhīvus pēc tam, kad jūs aizgājāt. Teātra trupa, ugunsgrēks… sarakstos bija minēti tikai jūsu vecāki un jūs.
Artūrs pagriezās. Viņa acīs pazibēja kaut kas dīvains.
— Tāpēc, ka viņas vārds tika izņemts no visiem dokumentiem.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka viņa nebija īsta.
Emilija uzsāk ceļu uz Eirovīziju: publisko jaunu dziesmu, ar kuru startēs “Supernovā” (+ VIDEO)
Viņš atvēra klavieres. Zem taustiņiem, slepenā atvilktnē, gulēja noplukusi burtnīca. Viņš to pasniedza Alīnai.
— Izlasiet pirmo lapu.
Viņa atvēra. Uz vāka bija rakstīts: “Katrīnas dienasgrāmata. 1998.”
— Katrīna ir mana māsa. Bet ne radiniece. Viņa tika atstāta pie mums teātrī, kad viņai bija trīs gadi. Mamma viņu paņēma. Audzināja kā savu. Bet, kad pēc ugunsgrēka sākās… dienesti nolēma, ka labāk viņu izdzēst no vēstures. Lai nesarežģītu lietu. Teica, ka viņa pazuda.
Alīna pāršķīra lapu. Un sastinga.
Malu malās ar bērna rokrakstu bija uzzīmēta sirds. Un iekšpusē — vārds: Alīna.
— Kas… tas ir?
— Tu neatceries, vai ne? — Artūrs klusi jautāja. — Tu biji Katrīna.
Viņa saļodzijās. Galva sāka griezties.
— Nē… tas nav iespējams…
— Tu nonāci pie viņiem. Pēc tam — citā ģimenē. Tev iedeva citu vārdu. Tu visu aizmirsi. Bet es atcerējos. Visu dzīvi. Un, kad es ieraudzīju tevi uz ielas… tu smējies par kaut ko telefonā. Tāpat kā Katrīna. Galvu nedaudz uz sāniem, ar pievērtām acīm.
Alīna apsēdās krēslā. Atmiņā uzplaiksnīja druskas: ugunskura smarža, sievietes balss, kas dzied šūpuļdziesmu… roka, kas turēja viņas pirkstu…
Lasi vēl: Mannas putra – no bērnudārza klasikas līdz izsmalcinātam desertam
— Kāpēc tu neteici uzreiz?
— Tāpēc, ka baidījos. Ka tu neticēsi. Vai… ka noticēsi, bet negribēsi būt daļa no šī.
Viņa pacēla uz viņu acis.
— Es vienmēr jutu, ka kaut kas trūkst. Ka esmu sveša savā dzīvē. Pat darbā… es it kā meklēju kādu.
— Tu meklēji mājas, — viņš teica. — Un es meklēju tevi.
Pēc mēneša teātri sāka atjaunot. Ne pēc pilsētas pasūtījuma, bet gan pēc privāta projekta — jaunas labdarības organizācijas, kuru nodibināja viņi divi. Artūrs un Alīna (vai Katrīna — viņa nolēma nēsāt abus vārdus) strādāja plecu pie pleca. Dažreiz klusēja. Dažreiz muļķojās. Bet biežāk — smējās. Tā, kā prot smieties tikai tie, kas izgājuši cauri pašam tumšākajam un atraduši viens otru visnegaidītākajā vietā.
Kādu nakti, kad atkal sāka līt lietus, viņi sēdēja uz skatuves, skatīdamies griestu logā.
— Tu zināji, ka es tev palīdzēšu? — viņa jautāja.
— Nē. Bet es zināju, ka, ja kaut viens cilvēks apstāsies… tā būsi tu.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka tu vienmēr apstājies. Pat toreiz, bērnībā. Kad visi bēga no dūmiem, tu atgriezies pēc manas rotaļlietas. Mazā koka cilvēciņa.
Viņa pasmaidīja.
— Es viņu atceros.
Un šajā brīdī viņi saprata: dažreiz liktenis nedod zīmes. Tas vienkārši noliek cilvēku ar seju dubļos — un gaida, kamēr kāds izlems, ka šis cilvēks ir cienīgs tikt pacelts.
