Tad viņš sāka vēlāk nākt no darba. Nina nodomāja, ka arī viņš ir meties darbā ar galvu, viņam vajag sevi nodarbināt, bet viņa domās bija tikai par savu karjeru. Ninai bija četrdesmit gadu, viņai nebija bērnu, Grigorijs iegrima savā čaulā.. noslēdzās, starp viņiem praktiski nebija nekādu sarunu. Tik vien kā par ikdienas un saimnieciskiem jautājumiem.
Nina dažreiz strādāja pat brīvdienās. Un pēkšņi vīrs Grigorijs viņu pameta, lai dotos pie citas sievietes. Klusi, bez skandāla, sapakoja savas mantas:
– Nina, es tevi atstāju, pats iesniedzu šķiršanos, domāju, ka man ar tevi nevarēs būt bērni. Es satiku citu sievieti, kurai vajag bērnus un ģimeni, jā, tādas sievietes ir… Es aizeju tieši pie tādas sievietes, viņai ir trīsdesmit četri gadi, viņa jau trīs mēnešus ir stāvoklī, man viņu jāatbalsta, jāpalīdz viņai visā. Negribu skandālus, negribu mantu, es tevi saprotu, tu neesi radīta mātes dzīvei…
Nina negaidīja šādu nodevību no Grigorija, izrādās, viņš aiz viņas muguras … , un viņi jau gaida bērnu. Nina uzskatīja Grigoriju par nodevēju, viņa strādā, un viņš ļauj sev atpūsties ar citām. Un viņa nesaprata, ka arī vīrietim ir vajadzīga ģimene un bērni, nevis sieva – priekšniece.
Grigorijs iesniedza šķiršanos un apprecējās ar Katju, jauku un laipnu, viņiem piedzima dēls, bet pēc diviem gadiem – meita. Grigorijs bija laimīgs…
Reiz Nina sestdien brauca uz darbu, bija brīvdiena, silta, daudz cilvēku staigāja, un pie strūklakas ieraudzīja Grigoriju ar Katju un bērniem. Bērni bija paaugušies, dēls bija apmēram sešus gadus vecs, meita mazāka, Grigorijs jautri skrēja viņiem pakaļ ap strūklaku, viņš bija laimīgs. Visi ap viņu ir laimīgi…
Nina pat apstājās netālu un ar skaudību vēroja ģimenes idilli, viņa skatījās ar asarām acīs:
– Bet es taču varēju būt viņa sieva. Man jau nav piecdesmit, un kas? Kas man atlicis, karjera, milzīgs dzīvoklis, mašīna. Tas ir viss, kas man ir, bet man nav galvenā, man nav ģimenes, nav mīloša cilvēka blakus, nav prieka, nav laimes, nav bērnu. Karjera, karjera, kāpēc man tā vajadzīga, es nejūtos apmierināts ar savu dzīvi un karjeru.
Pirmo reizi Nina tik nopietni aizdomājās par savu vientuļo dzīvi. Visi apkārt ir laimīgi, viņiem ir ģimenes un bērni.
Restorānā viņa svinēja savu piecdesmit gadu jubileju, tur bija kolēģi un paziņas, visi dziedāja viņai dziesmas par to, cik viņa gudra, zinoša un lietišķa, vēlēja labklājību un laimi.
Bet Nina vēlējās ģimeni un bērnu. Viņa, protams, nekad nevienam neteica, kas viņai ir sirdī, vienmēr viņas sejā bija smaids, reizēm sirsnīgs, reizēm saspringts, jāglabā seja, lai nevienam nerastos aizdomas, kā viņa jutās patiesībā.
Viņa cerēja, ka visi apkārtējie, skatoties uz viņu, domā, ka viņa ir vislaimīgākā sieviete, bet, atklāti sakot, sievietēm viņa nepatika par savu aukstumu un necilo attieksmi, un vīrieši no viņas vienkārši baidījās, viņa bija pārāk stingra un prasīga pret viņiem, viņi nejuta no viņas siltumu un mīlestību, lai gan viņa izskatījās labi arī pēc piecdesmit gadiem.
Šodien Ninai ir septiņdesmit gadu, viņa joprojām ir vientuļa, viņa joprojām cenšas saglabāt smaidu sejā, bet vairs nespēj to saglabāt, jo viņas sejā ir dziļi iespiests vientulības nospiedums. Viņa smaida paziņu un kaimiņu acu priekšā, kad viņi jautā, kā viņai klājas, viņa atbild:
– Viss labi, man nekas nav vajadzīgs, viss ir kārtībā.
Un tad viņa sēž viena, vientulības mākta, viņa pārmet sev, ka nav izdarījusi svarīgāko savā dzīvē, nav laidusi pasaulē bērnu, nav nevienam sevi veltījusi, un tagad viņa nevienam nav vajadzīga. Viņa ar skaudību vēro vecmāmiņas, kuras iet kopā ar mazbērniem, kuru bērni un mazbērni nāk ciemos…
Viņai ļoti gribas skaļi kliegt:
– Sievietes, mīļās, neatkārtojiet manas kļūdas! Es nevienam nenovēlu šādas kļūdas. Dzīvojiet ne tikai sev, bet arī savu tuvāko un mīļāko cilvēku dēļ, sava vīra, bērnu un mazbērnu dēļ…