Būt par vecāku – ko gan tas nozīmē? Šis liks aizdomāties daudziem vecākiem

Daži vecāki ir pat ļoti norūpējušies laikā, kad pasaulē uzrodas mazulis: “Kā ar viņu kontaktēties? Kā saprast ko viņš vēlas?!”

Ģimenei piedzima mazulis. Piedzima un reizē ne ar ko nesalīdzināmu prieku , tas atnesa arī kaudzi jautājumu. Kas tas par radījumu, kurš ir tik ļoti līdzīgs man un tai pat laikā pavisam kas cits? Vai es ar viņu – sapratīsim viens otru? Kas gan man viņam ir jādod? Vai es būšu labs vecāks un kas priekš tā ir vajadzīgs?

17. jūlijā Maskavas skolā, Kristiešu psiholoģijā atveras psiholoģiskā darbnīca “Vecāku Filozofija un Psiholoģija “. To vada Aleksejs Lizlovs, psiholoģisko zinātņu kandidāts, MPI svētā Ivana Bogoslova pārstāvis.

Mēs Aleksejam paprasījām pastāstīt “Māceklēm” par darbnīcas planiem.

Mammu, tēti, tas esmu es!

Mans mērķis slēpās tajā, lai pārrunatu vecāku būšanu sākot no pašām saknēm.

Ļoti svarīgs brīdis priekš manis ir tas, kā vecāks var attiekties pret bērnu, sākot ar to momentu, kad bērna dzimšana tikai ir gaidāma. Jo, taču, tā attieksme var būt tik ļoti dažāda.

No vienas puses, mamma un tētis var cerēt bērna sejā, ka tas turpinās viņiem kaut ko, kas viņiem pašiem ir tik ļoti svarīgs. Var pie tā attiekties kā ” nepabeigtu ” eksistējošu radību, kuram vel ir jāizveidojas, vai arī attiekties ka pret dziļi nesaprotamu būtni. Daži vecāki ir pat ļoti norūpējušies laikā, kad pasaulē uzrodas mazulis: “Kā ar viņu kontaktēties? Kā saprast ko viņš vēlas?!”

Manā skatījumā ļoti svarīgi gatavojoties kļūt par vecāku atcerēties, ka pasaulē neuzrodas “manas ietekmes un audzināšanas materiāls”, nē – dzimst jauns cilvēks, ar savu neatkārtojamo dvēseli.

Pirmā tēma uz kuras veidojas saruna šajā kursā: bērns kā: “cits TU”.  Šis mazais cilvēciņš, kurš gatavojas piedzimt – nav mana projekcija, a tas uz kuru es varu teikti ‘”tu” un kurš teiks uz manis “tu”.

Dzimst cita personība un tas ir pilnīgi pārsteidzoši. Jā , viņš ir pavisam kripatiņa, bet Tu jau viņā atpazīsti kaut ko pavisam viennozīmīgu un neatkārtojamu, uzzināsi jau pēc tā , kā viņš kustas mātes vēderā un uz ko tas atsaucās. Mans dēls, piemēram, ļoti dzīvīgi reaģēja uz lustīgām melodijām, būdams dzemdē: tulīt uzreiz sāka kustēties, “piedejot”. Un tik tiešām, tagad viņš ļoti labi izjūt mūziku: improvizē, piedzied, dejo. Un tajā nejūtas kaut kāda veida iezīme, jūtas stils – tāds caur kuru tas ir unikāls , viennozīmīgs un neatkātojams un tas dod sevi redzēt pat ļoti labi.

Mijiedarbības mērā ar bērnu tu uzzini to aizvien labāk un labāk.

Turpinājumu lasiet nākošajā lapā

Iesaki šo rakstu citiem!

Pievienot komentāru