Dzīves stāsti

Vakarā mēs apsēdāmies pie virtuves galda. Es uzliku uz šķīvja ābolu pīrāgu, viņš ielēja man krūzītē zaļo tēju ar uzrakstu “Viss būs labi”. Mēs ilgi runājām – gan par sīkumiem, gan par svarīgām lietām, smējāmies un dalījāmies atmiņās. Atmosfēra bija silta un mājīga, un es pieķēru sevi domājam, ka beidzot varu justies brīvi – tā, it kā vairs nebūtu jāsajūt visas dzīves grūtības vienai.

Sveicināti, cienījamie lasītāji. Vēlos pastāstīt par kādu notikumu savā dzīvē. Man ir 60 gadi. Reiz iegribējās iegādāties īsos gsvārkus – nopirku tos, uzvilku un devos “cilvēkos”. Vīrieši izteica daudz komplimentu, bet sievietes uz mani raudzījās ar neizpratni par manu izskatu.

Manai meitai drīz būs dzimšanas diena. Pajautāju, vai viņa aicinās viesus. Viņa atbildēja, ka neplāno to darīt. Viņa pat bija pārsteigta par jautājumu – protams, ka nebūs nekādu plašu svinību. Tikai tuvākie cilvēki, neliels ģimenes loks.

Kad apprecējos un aizgāju no bērnības mājām, paņēmu līdzi vecāku dzīvokļa atslēgas. Līdz kāzām tās vienmēr bija manā somā, un es biju pārliecināta – vecāku mājas man vienmēr būs atvērtas. Precētas sievietes statuss taču nemaina faktu, ka man ir mamma, tētis un vieta, kur esmu uzaugusi.