Dzīves stāsti

Svētdienas vakars manā nelielajā Rīgas dzīvoklī ritēja neierasti klusi, taču šoreiz tas nebija tas skumjais vientulības klusums, ko biju jutusi gadiem ilgi. Tas bija miera un neizmērojama atvieglojuma pilns klusums.

Sestdienas rīts solījās būt neierasti mierīgs – viena no tām retajām dienām, kad nav nekur steidzami jāskrien un neviens negaida ne darba atskaites, ne tūlītējus lēmumus.

Meitene nokavēja darba interviju, jo nevarēja paiet garām sirmgalvim, kuram bija nepieciešama palīdzība. Kad viņa beidzot nonāca birojā, tur redzētais viņu pamatīgi izbrīnīja.

Gāju uz randiņu, cerot vienkārši iepazīties un pavadīt patīkamu vakaru. Taču kavaliera izteiktā piezīme par manu vecumu un rīcība ar rēķinu vakariņu noslēgumā mani tiešām pārsteidza.

Man ir trīsdesmit trīs, esmu dzimusi un augusi Rīgā, un lielāko daļu savas pieaugušās dzīves esmu veltījusi karjerai. Esmu no tām sievietēm, kas pati skrūvē mēbeles un zina, kā nolasīt cilvēka patiesos nodomus vēl pirms viņš ir paspējis pateikt “labdien”.

Saka, ka plāni ir domāti tam, lai dzīve tos izjauktu. Mans sestdienas rīts sākās tieši tā – ar kafijas tasi rokā un klusu cerību, ka šī būs pirmā brīvdiena mēneša laikā, kad nekur nav jāskrien, neviens nav jāsatiek un var vienkārši nodoties tam patīkamajam mājas mieram, ko pilsētas skrējienā tik bieži pazaudējam.

Katru rītu es atradu pienu pie durvīm. Balta paka, litrīga, tauku saturs 3,2% – vienmēr viena un tā pati. Tā parādījās starp sešiem un septiņiem rītā, kad kāpņu telpa vēl gulēja