Ir teksti, kas lasās nevis kā sauss stāsts par pagātni, bet kā veca nošu burtnīca, kas aizmirsta uz klavierēm: papīrs dzeltens, stūri nodiluši, bet melodija joprojām skan. Galinas Višņevskas dzīvesstāsts ir tieši tāds.
Lasīt vairāk
Es sāku strādāt par taksistu nevis naudas dēļ. Nauda — tās ir tikai papīra lapiņas. Es sāku, jo klusums manā vienistabas dzīvoklī nomalē kļuva pārāk skaļš kā sirēnas gaudošana tukšā pilsētā.
Lasīt vairāk
Sēdi elektrovilcienā. Aiz loga pelēkas ainavas, priekšā — vēl viena tukša diena, kas piepildīta ar ienākumiem, bet bez jēgas. Rūdolfam bija viss, ko var nopirkt, bet viņš slepus ilgojās pēc visa, ko var radīt
Lasīt vairāk
Kad Elīna paspēra soli pāri slieksnim, viņa vēl nenojauta, ka šī tikšanās ar vīramāti kļūs par pagrieziena punktu — tādu, kas spēj ne tikai izkustināt gadu desmitiem celtus aizspriedumu mūrus, bet arī atklāt patiesības, kas spēj gan sadedzināt, gan palīdzēt
Lasīt vairāk
Koknese ir skaista un īpaša, Daugavas krastos šī pilsēta elpo lēni un mazliet smagnēji – kā opītis Māris, kurš savā 91 gada vecumā vairs nebija tik staltu muguru kā agrāk.
Lasīt vairāk
Atvaļinājums, kas kļuva par beigu sākumu. «Es paņēmu atvaļinājumu, lai pārceltu mammu pie sevis. Pēc mēneša jau rakstīju iesniegumu»
Lasīt vairāk
Cepeškrāsnī ceptas pīles ar āboliem un kanēli smarža biezi plūda pa mūsu rindu mājas pirmo stāvu, sajaucoties ar īstas, dzīvas egles aromātu. Es piekārtoju sudraboto vizuli uz zara un atkāpos soli, apbrīnojot rezultātu. Šis nebija vienkārši Jaunais gads. Tas bija mūsu triumfs.
Lasīt vairāk
Aiz loga pirms Jaungada vakara krēslā, virmoja sniegpārslas. Virtuvē bija karsts un smacīgs. Cepeškrāsns darbojās ar pilnu jaudu jau ceturto stundu — tur sutinājās zoss, ko Līva bija marinējusi pēc vecas vecmāmiņas receptes: ar āboliem, žāvētām plūmēm un slepenu garšvielu komplektu, ko viņa vasarā savāca dārziņā.
Lasīt vairāk
Mani sauc Elīna (34). Divi bērni. Vīrs, darbs, suns. Un vēl — trīs draudzenes. Rūta, Zane un Ieva. Man šķita, ka tās nav vienkārši draudzenes, bet gandrīz māsas, bet izrādījās…
Lasīt vairāk
Mājas – tās nav sienas un jumts. Mājas – tā ir robeža starp tavu pasauli un svešu pasauli. Un, kad šī robeža sabrūk, tu saproti: vai nu tu to atjaunosi no jauna, vai arī pazaudēsi sevi
Lasīt vairāk
Zāle mirdzēja. Ne zāle – pils. Kristāls, svaigi ziedi, stīgu kvartets stūrī. Viss, kā mans Kārlis vēlējās. Precīzāk, kā vēlējās viņa, tā Elīna. Bet izrādās man tur vietas nebija
Lasīt vairāk
Tas bija mūsu trešais randiņš. Mēs satikāmies mājīgā kafejnīcā, pasūtījām kafiju, runājām par dzīvi, par jaunību, par pagātni. Viņš stāstīja, kā savulaik strādājis, kā audzinājis meitu. Tajā visā bija kaut kas aizkustinošs, bet….
Lasīt vairāk