Dzīves stāsti

Man ir četrdesmit divi. Es strādāju par loģistikas speciālisti, un pēc saspringtas darba nedēļas manas sestdienas parasti izskatās vienādi – tās ir iepirkšanās tūres pa bāzēm un lielveikaliem.

Man ir piecdesmit viens gads. Esmu sieviete, kura savu dzīvi ir uzbūvējusi pati – burtiski pa ķieģelītim. Strādāju par vecāko grāmatvedi divos uzņēmumos, un skaitļi manā dzīvē vienmēr ir bijuši tie, kas nemelo.

Iepazīšanās ar mīļotā vīrieša vecākiem gandrīz ikvienai sievietei ir emocionāls un satraucošs brīdis. Tā ir sava veida robežšķirtne attiecībās – brīdis, kad tu ne tikai ieej viņa bērnības mājās, bet arī mēģini saprast tās vērtības un tradīcijas, kas izveidojušas viņu par to cilvēku, kuru tu mīli.

Pēc šķiršanās es divus gadus mēģināju sakārtot savu privāto dzīvi, izmantojot iepazīšanās lietotnes. Tikos ar dažādām sievietēm, cerot atrast kādu, ar kuru vienkārši būtu pa ceļam. Man ir piecdesmit trīs gadi, ieņemu vadošu amatu lielā ražošanas uzņēmumā, alga ir stabila, man ir savs dzīvoklis un laba automašīna.

Es stāvēju Jelgavas centrā, tieši iepretim viesnīcai “Jelgava”, un vēroju, kā vakarā lēnām sāk snigt lielas, pūkainas pārslas. Laternu gaismā tās izskatījās pēc maziem, mirdzošiem kristāliem, kas lēnām nosēdās uz mana mēteļa apkakles.

Lai gan esmu sasniegusi 73 gadu vecumu, kas daudziem šķiet laiks atpūtai, es joprojām turpinu aktīvas darba gaitas un katru rītu dodos uz biroju.