Svarīgi

Kad vīrs mani pameta, paņēma visus mūsu iekrājumus un pazuda, es paliku viena īrētā dzīvoklī Dobelē ar sešus mēnešus vecu meitiņu. Kad to uzzināja vīramāte, viņa negaidīti atbrauca pie manis. Es biju pārliecināta, ka viņa ieradusies tikai pārmīt kādu vārdu vai pārmetumu, taču viņa tikai stingri noteica: — Sakravā mantas un nāc dzīvot pie manis kopā ar mazuli. Sākumā es mēģināju atteikties — man bija ļoti neērti. Mūsu attiecības ar vīramāti jau vairākus gadus nebija…

Mani sauc Andris Bērziņš. Man ir 65 gadi, esmu no Dobeles. Esmu precējies, taču pēdējos gados esmu sapratis, ka esmu iemīlējies citā sievietē. Manai sievai ir 62 gadi. Mums ir pieaudzis dēls, viņš ir precējies un viņam jau ir bērni.

Nesen aizgāja mūžībā mans vīratēvs. Viņš bija sirsnīgs un cienījams cilvēks. Viņš bija mana vīra bioloģiskais tēvs, savukārt vīra brālis un māsa bija no citas laulības. Vīratēvs allaž nopelnīja labi un prata nodrošināt ģimeni.

Vakar Natālijai piedzima divas meitiņas. Viņas bija kā ūdens piles – pilnīgi vienādas. Tumši matu cirtas krita uz pierītes, bet uz pasauli skatījās divas pāri debesu zilām acīm. Meitenītes gulēja gultiņās, viegli šņāca ar saviem mazajiem deguntiņiem un sapņos smaidīja, saraucot pieri.

Šis būs stāsts par mūžam aktuālu tēmu – vīriešu un sieviešu attiecībām. Tas vēlreiz parādīs, cik mainīgas un neparedzamas tās mēdz būt, apliecinot labi zināmo patiesību, ka no mīlestības līdz atvēsināšanās brīdim nereti ir tikai viens solis.