Šis vakars Purvciema klusajā dzīvoklī šķita kā precīza kopija visiem iepriekšējiem mēnešiem. Es biju ērti iekārtojies viesistabā, un man klēpī bija saritinājies runcis Marss – tas pats, kuru es paņēmu gandrīz vai spītējot, jo zināju, cik ļoti mana bijusī sieva neieredzēja kaķu spalvas uz tumšā dīvāna.
Pa televizoru fonā rādīja kādu mierīgu britu detektīvfilmu bez skaļām pakaļdzīšanās ainām. Gaisā virmoja svaigi maltas kafijas smarža, ko papildināja neliels kanēļa aromāts no virtuvē palikušajām smalkmaizītēm.
Dzīvoklī valdīja tas retais miers, ko es tik ļoti biju iemācījies novērtēt pēc šķiršanās procesa izraisītā trokšņa un emocionālā haosa.
Pēkšņi klusumu pārtrauca telefona dobja vibrācija uz ozolkoka žurnālgaldiņa – ekrāns iedegās, ziņojot par jaunu ziņu “WhatsApp” lietotnē.
Es bez īpašas intereses pastiepos pēc telefona, būdams gandrīz drošs, ka tas ir kārtējais sūtījumu paziņojums vai kāds no bijušajiem kolēģiem ar kārtējo joku.
Taču uz displeja parādījās vārds, kuru pirms pusgada ar lielu gribasspēku biju pārdēvējis no mīļā “Sirsniņa” uz sauso un neitrālo “Elīna”. Ziņa bija īsa, gandrīz vai strupa: “Čau, kā iet? Neguli vēl? Domāju par tevi.”
Sirds, par spīti loģikai, uz mirkli pamira. Automātiskas reakcijas ir spītīga lieta – desmit kopdzīves gadus, kopīgos ceļojumus uz Toskānas vīna dārziem un rītus, kad kopā plānojām nākotni, nevar izdzēst ar vienu pogas spiedienu vai kontaktu pārdēvēšanu.
Taču prāts ātri vien atvēsināja emocijas, atgriežot mani realitātē un atmiņu ķēdē, kas vēl nebija paspējusi apsūbēt.
Diena, kad prioritātes mainījās
Manā atmiņā joprojām spilgti glabājas tā lietainā otrdiena pirms pusgada. Elīna stāvēja priekšnamā blakus diviem “Samsonite” koferiem, kuros bija ietilpusi viņas līdzšinējā dzīve.
Viņas sejā nebija ne miņas no šaubām vai bailēm – viņa bija lietišķa un mērķtiecīga, gluži kā kārtojot svarīgu darba darījumu savā mārketinga aģentūrā.
“Andri, es jūtu, ka man ir vajadzīgas radikālas pārmaiņas,” viņa mierīgi noteica, kārtojot mēteļa apkakli spoguļa priekšā. “Mūsu ikdiena ir kļuvusi pārāk paredzama, pat smacējoša.
Šis ritms – darbs, vakari pie televizora un brīvdienu braucieni pie vecākiem – man vairs neļauj attīstīties kā personībai. Es gribu saprast, ko vēl pasaule var piedāvāt ārpus šīs drošās stabilitātes. Man vajag vairāk uguns, vairāk emociju.”
Viņa aizgāja bez asarām, bez gariem skaidrojumiem vai mēģinājumiem kaut ko labot. Viņa vienkārši aizvēra durvis, atstājot mani telpā, kas pēkšņi bija kļuvusi par vienu cilvēku tukšāka. Sākumā es turpināju savu ikdienu it kā pēc ieraduma, pilnībā neaptverot notikušo.
Es gāju uz darbu tajā pašā birojā, iepirkos tajos pašos veikalos un kārtoju māju, kurā joprojām kā mazi dūrieni sirdī atradās viņas aizmirstās lietas – neizlietots sejas krēms vai matu gumija uz naktsskapīša.
Dzīve, kas vairs nešķita “garlaicīga”
Taču tieši šajā vientulības periodā es sāku pamanīt detaļas, kurām agrāk nebiju pievērsis uzmanību. Izrādījās, ka man ir patiešām ērti tajā pašā “garlaicīgajā” dzīvē, no kuras viņa tā bēga.
Man patika, ka neviens nenorāda, kuru filmu skatīties, un neviens nevelk katrās brīvdienās pie skaļiem, svešiem cilvēkiem, kad gribas vienkārši palikt mājās ar labu grāmatu vai pastrādāt savā mazajā galdniecības stūrītī uz balkona.
Es pārbīdīju mēbeles tā, kā biju gribējis jau gadiem, nopirku labu akustisko sistēmu un, pats galvenais, pieņēmu mājās Marsu. Es atguvu iekšējo līdzsvaru. Es pārstāju būt par fonu kāda cita spilgto emociju meklējumiem un atkal kļuvu par sevi.
Un lūk, tagad šī ziņa: “Čau, kā iet?”. Es neatbildēju uzreiz. Es apzināti ieturēju pauzi, lēnām pabeidzot malkot kafiju, un tikai pēc stundas uzrakstīju sausi: “Čau. Viss kārtībā. Vai kaut kas noticis?”
Atbilde ielidoja tūlīt pat, it kā viņa gaidītu pie ekrāna: “Nē, vienkārši iedomājos par mums. Varbūt varam satikties rīt? Iedzert kafiju ‘Mākonī’, parunāt?”
Tikšanās un mierīgā atziņa
Nākamajā dienā mēs tikāmies mazā kafejnīcā klusajā centrā. Elīna izskatījās citādāka. Toreizējā enerģija un entuziasms par “jauno sākumu” bija nedaudz noplacis.
Malkojot savu espresso, es pēkšņi pieķēru sevi pie negaidītas, bet mierīgas atziņas: es skatījos uz viņu bez jebkāda aizvainojuma. Viņa man šķita kā tēls no senas filmas – pazīstams, bet vairs ne saistošs.
Pēc brīža viņa, domīgi grozot kafijas tasīti, pārgāja pie galvenā. “Zini, Andri, šis laiks man ir devis daudz atziņu,” viņa teica, raugoties kaut kur garām man.
“Es sapratu, ka reizēm mēs meklējam kaut ko ārēju, domājot, ka tas mūs piepildīs, bet patiesībā pasaule ārpusē ir visai auksta un virspusēja. Man pietrūkst tās stabilitātes, ko mēs būvējām.
Varbūt mēs varētu mēģināt vēlreiz? Es ticu, ka tagad es to novērtētu citādāk.”
Viņas balsī skanēja cerība, un es redzēju, ka viņa patiesi tic šim risinājumam. Viņai šķita loģiski – ja eksperiments ar “jauno dzīvi” nav izdevies, jāmēģina atgriezties tur, kur ir droši.
Izvēle, kas bija jāizdara
Es skatījos uz sievieti, kuru biju mīlējis desmit gadus, un sapratu: viņa nemīl mani. Viņa mīl to mieru, ko es spēju nodrošināt. Tur, ārpusē, viņai kļuva vientuļi, un viņa atcerējās par savu “drošības spilvenu”.
“Elīna,” es teicu mierīgi. “Es priecājos, ka tu esi guvusi šīs atziņas. Bet ‘kā agrāk’ vairs nebūs. Tu teici, ka esmu garlaicīgs un ka mūsu dzīve ir purvs. Es tevi dzirdēju un tavu izvēli toreiz pieņēmu.
Taču šajos sešos mēnešos tas Andris, kurš tevi gaidīja, ir pārstājis eksistēt. Esmu uzbūvējis savu dzīvi no jauna, un tajā man vairs nav vajadzīgs cilvēks, kurš mani uzskata par pagaidu pieturu vai otro labāko variantu.”
Viņa mēģināja ko teikt par piedošanu, bet es biju nepiekāpīgs. “Piedot var daudz ko, bet atgriezties tur, kur tevi necienīja, nozīmētu zaudēt pašcieņu.”
Atziņas par iekšējo mieru
Andra stāsts parāda, cik svarīgi ir nepazaudēt sevi attiecībās. Reizēm partnera atgriešanās nav mīlestības akts, bet gan bailes no nezināmā. Atvērt durvis cilvēkam, kurš reiz jau aizgājis “labāku emociju” meklējumos, ir milzīgs risks savai psiholoģiskajai veselībai.
Iemācoties būt laimīgam pašam ar sevi, mēs pārstājam būt par kāda cita rezerves plānu. Tikai tad, kad mēs cienām savu mieru, mēs piesaistām cilvēkus, kuri mūs novērtēs nevis kā funkciju, bet kā personību.
Pēc pusgada attapās? Droši vien saprata, ka neviens cits viņu tā neucinās. Ceru, ka vīrietim pietiks mugurkaula nepiedot.
Interesanti, ko viņa darīja tajā ‘brīvsolī’, ka pēkšņi savajadzējās bijušo… Malači vīrieši, kas neļaujas šādām manipulācijām.