Sabiedrībā valda priekšstats, ka piecdesmit gadu vecumā sievietei vajadzīga vienīgi stabilitāte. Partneris šajā laikā vairāk domāts sarunām, klusām vakariņām un nesteidzīgām pastaigām, nevis piedzīvojumiem. Rodas sajūta, ka lielākās emocijas un pārsteigumi jau palikuši aiz muguras.
Bet daudz svarīgāks izrādās cits jautājums — kurš nopērk vistu, no kuras tiek vārīta zupa diviem.
Attiecības pieaugušā vecumā daudziem nozīmē stabilitāti un mieru. Cieņa, atklātība un nopietni nodomi kļūst par pamatu. Tomēr katrs to redz savā gaismā.
Šo stāstu man izstāstīja kāda pazīstama sieviete.
Elēnai ir piecdesmit. Viņai pieder neliels skaistumkopšanas salons, ir pieaugusi meita, kas dzīvo atsevišķi, un aiz muguras — trīs neveiksmīgas pieredzes pēdējo gadu laikā. Trīs attiecības, kas atstāja zināmas mācības. Tās iemācīja vienu: vīrieša attieksme brieduma gados nav par dārgiem gredzeniem, bet par to, vai viņš spēj neizstiept roku pēc tavas naudas. Pēc šīs atziņas Elēna nolēma vairs nepaļauties tikai uz cerībām, bet ņemt iniciatīvu savās rokās un pārbaudīt pati.
Viss sākās nevis ar kādu viltīgu plānu, bet ar sajūtu, kas manī bija krājusies gadiem. Es taču nemeklēju miljonāru. Es meklēju sev tuvu cilvēku. Taču vīrieši, kurus satiku, biežāk saskatīja manī ērtu “viesnīcu ar ēdināšanu”, nevis līdzvērtīgu partneri.
Pirmais aplis
Gatis, 58 gadi, atraitnis. Gudrs, lasīts, ar skumīgu skatienu. Mūsu attiecības pamazām pārcēlās uz manu māju — jo tur taču mājīgāk, ēdiens gardāks. Sākumā tas pat sagādāja prieku: es gatavoju vakariņas, viņš atnesa pudeli vīna. Taču drīz pat šis žests pazuda. Gatis nāca tieši pie galda, kā pie sevis mājās, un ar ierasto jautājumu: “Nu, kas mums šodien garšīgs?” apsēdās pie šķīvja. Visa laika gaitā viņš neatnesa pat maizes klaipu.
Es skrēju no darba ar iepirkumu maisiem, gatavoju vakariņas, bet viņš tajā laikā ērti izstiepās uz mana dīvāna un ieslēdza televizoru. Ēda manas vakariņas, dzēra tēju, paņēma manas konfektes un priecīgi atkārtoja: “Pie tevis tik mājīgi, gluži kā mājās.” Un, protams, vēlējās pilnu komfortu arī guļamistabā.
Vienu vakaru atgriezos pavisam izsmelta, bet viņš jau sagaidīja pie mājas durvīm. “Sveika, mīļā, es pamatīgi gribu ēst,” viņš sacīja ar smaidu. Es atbildēju: “Gati, šodien neko neesmu gatavojusi, pasūtīsim picu un sadalīsim izmaksas.” Viņš paraustīja plecus: “Kam vajag? Tavā ledusskapī vienmēr ir ko paēst. Es pagaidīšu.” Tajā vakarā viņš dabūja tikai olu kulteni, bet nākamajā dienā es iedevu viņam somu ar lietām: “Bezmaksas viesnīca ir slēgta.” Viņš to uztvēra ar nesapratni.
Otrais aplis
Andris, 55 gadi, šķīries. Uzvalkā, ar kaklasaiti, enerģisks. Sākumā mēs kopā gājām uz kafejnīcām, un viņš apmaksāja rēķinu. Bet drīz sākās citādi: “Tu paņēmi zupu un pastu, es — zivi un salātus, vēl sulu… Dalām uz pusēm.” Viņš izvilka kalkulatoru un rēķināja līdz centam. Es samulsu, sarku un atdevu savu daļu.
Kulminācija bija kino apmeklējums. Viņš nopirka divas biļetes pa 5 eiro katru un, apsēžoties zālē, noteica: “Elēna, pārskaiti man piecus.” Es mēģināju piedāvāt: “Ļauj man labāk nopirkt popkornu un dzērienus.” Bet viņš tikai atmeta ar roku: “Labāk naudu.” Es pārskaitīju, bet visu filmu jutos kā darījumā, ne attiecībās. Attiecības beidzās ar manu īsziņu.
Trešais aplis
Sergejs, 60 gadi. Pirmajā tikšanās reizē — puķes, otrajā — vakariņas par viņa rēķinu. Es noticēju, ka šoreiz viss būs citādi. Bet drīz viņš katrā sarunā atgādināja: “Es taču toreiz restorānā atstāju 50 eiro. Tevis dēļ.” Kad ieminējos par teātri, viņš uzreiz atteica: “Pagaidām neesmu gatavs, mēs taču tikko bijām vakariņās.”
Tās vienas vakariņas kļuva par viņa trumpi visos gadījumos. Viņš it kā nopirka sev tiesības uzskaitīt sevi kā dāsnu vīrieti un nemitīgi to uzsvēra. Es jutos parādā, it kā būtu paņēmusi kredītu. Pēc pāris nedēļām pateicu, ka aizeju. Viņš neslēpa pārsteigumu: “Kāpēc? Es taču visu daru tavā labā.”
Pēc Sergeja pieredzes es nolēmu — pietiek gaidīt, labāk uzreiz pārbaudīt. Es izdomāju nelielu testu. Otrajā vai trešajā tikšanās reizē paņēmu lielveikala čeku par 50–60 eiro un mierīgi sacīju: “Vakar iepirku pārtiku, izdevumi bija lieli. Vai padalām uz pusēm? Tu taču tāpat to ēdīsi pie manis.”
Reakcijas atkārtojās. Viens teica: “Mēs taču vēl neesam tik tuvi.” Otrs piebilda par mazo algu. Trešais nesaprašanā sacīja: “Kādēļ man jāmaksā par tavu pārtiku, ja mēs sveši cilvēki?”
It kā sveši cilvēki. Bet maltīti ēst kopā — tas jau ir normāli. Arī tuvība — pieņemami. Bet kad runa ir par pārtikas izdevumiem, tad pēkšņi atkal sveši. Šī pretruna man kļuva par robežlīniju. Es sapratu: man vajadzīgs nevis formāls partneris, bet cilvēks, ar kuru “kopīgs” nozīmē visu, arī ikdienas lietas.
Un tad parādījās Mārtiņš. 61 gads, strādā, reizēm sniedz konsultācijas. Mēs gājām pastaigās, dzērām kafiju — viņš vienmēr samaksāja. Ceturtajā tikšanās reizē aicināju viņu pie sevis, solīju pagatavot pīli. Viņš uzreiz atsaucās: “Lieliski. Es atnesīšu desertu.” Un tiešām atnāca ar torti un sieru.
Pēc vakariņām es saņēmos un izvilku savu “pārbaudes” čeku. “Mārtiņ, es iztērējos. Varbūt sadalām?” Viņš mierīgi paņēma čeku: “Protams. Cik tur? Puse — trīs četrsimt? Saki konta numuru.” Es nosaucu, un nauda ienāca tajā pašā brīdī.
Un tad viņš teica: “Elēna, vienosimies tā. Viss, kas ir mājai un ēdienam — mēs dalām uz pusēm. Tas ir godīgi, jo es taču arī to ēdu. Bet kafejnīcas, teātris, kino — vienmēr uz mana rēķina. Jo tu esi sieviete, un man patīk rūpēties. Vai tev šis variants der?”
Es skatījos uz viņu un neticēju. Tas nebija sīkumains santīmu skaitīšanas rituāls, bet pieaudzis piedāvājums par līdzvērtīgām attiecībām. Viņš nemēģināja dzīvot uz mana rēķina, bet arī neskopojās ar rūpēm.
Ar to mans eksperiments beidzās. Es neatradu sponsoru vai pasaku princi. Es atradu vīrieti, kurš prot būt saprātīgs. Mēs kopā esam jau gadu. Pārtiku dalām uz pusēm, bet viņš joprojām maksā par restorāniem un uzdāvina ziedus bez īpaša iemesla.
Kādam tas var šķist pavisam pieticīgi. Bet Elēnai tas ir labākais variants.
Un jūs kā domājat — vai ir normāli, ja vīrietis nāk ciemos, ēd jūsu ēdienu, bet neuzskata par vajadzīgu piedalīties tā izmaksās?
