Sandris atvēra burciņu, un viņam piepildījās istaba ar ievārījuma sulīgo smaržu. Viņš pieskārās burciņai, aptaustīja to un pabakstīja ar pirkstu, lai nogaršotu ievārījumu. Pēc tam viņš ieraudzīja vēl vienu uzrakstu – uz vāka. Uzraksts bija intriģējošs un vilinošs, papildinot stāstu ar jaunu sižetu. Vāciņa iekšpusē bija rakstīts “Valdi”.
“Sāku baudīt ievārījumu. Galu galā, kad tu atvainojies, tu taču vienlaikus ēdienā neliksi indi? Turklāt ievārījums bija tiešām gards, un es taču biju arī saaukstējies.”
Ar to kopumā šis stāsts arī beidzās. Kādu laiku mēs ar Sandri prātojām par “Valdi” un to pārdevēju. Kas tur notika? Vai viņa bija izdarījusi pāri Valdim? Nodevību? Vai viņa vēlas atgriezties?
Kāpēc un kā viņa plānoja nodot burciņu? Kāpēc viņa uzskatīja, ka Valdis tūlīt atvērs ievārījumu, izlasīs uzrakstu un neieliks to atpakaļ, piemēram, skapī? Īsi sakot, tikai jautājumi, bet atbilžu nav.
No šī brīža pasaule manā skatījumā nebūs tāda pati. Veikalos es tagad uz ievārījuma burciņām raugos ar pilnīgi citām acīm, cerot atrast slepenus vēstījumus un likteņa zīmes. Un mani arī apgrūtina šāda doma: vai kāds ir ierakstījis atvainošanos, piemēram, uz zivju konservu burciņām?