Mani sauc Irēna. Esmu parasta Latvijas sieviete, kura devās uz Itāliju, cerot uz labāku nākotni savai ģimenei. Tāpat kā daudzi, kas aizbrauc peļņā uz ārzemēm, es gribēju tikai vienu lietu – nopelnīt naudu un palīdzēt saviem mīļajiem.
Bet man nebija ne jausmas, cik augsta būs šī cena.
Mēs ar vīru Oskaru vienmēr esam bijuši komanda. Mums ir divi bērni – Mārtiņš un Anna. Dzīvojām pieticīgi Pierīgas ciematā. Pirms krīzes mūsu ģimenē valdīja draudzīgas attiecības.
Kad Oskars zaudēja darbu, parādi sāka augt. Kredīts, ko paņēmām pirms vairākiem gadiem mājokļa renovācijai, mums bija kļuvis par lielu. Ikmēneša maksājumi bija kā slikts sapnis.
– Nāksies braukt strādāt uz ārzemēm, Irēnīt, vīrs sacīja, kad mēs kārtējo reizi nevarējām savilkt galus kopā.
Es negribēju braukt prom. Pamest bērnus, mājas, ierasto dzīvi – tas mani biedēja līdz dvēseles dziļumiem. Bet izvēles nebija.
Ar draugu starpniecību atradu darbu Itālijā – pieskatīju vecu sievieti nelielā pilsētiņā netālu no Neapoles. Nosacījumi šķita pieņemami: atsevišķa istaba, bezmaksas ēdināšana, stabila alga. Taču realitāte izrādījās pavisam cita.
Ar Lizu, manu darba devēju, saprasties bija grūti. Viņai bija vienalga, vai es esmu nogurusi, vai man sāp mugura pēc viņas divstāvu mājas tīrīšanas. Viņa vienmēr pieprasīja vairāk.
– Irēna, tu atkal aizmirsi noslaucīt šeit, viņa teica, stingri norādot uz neredzamu putekļu plankumu.
Katru dienu strādāju 12-14 stundas, bieži vien arī brīvdienās. Ar ienākumiem tik tikko pietika, lai nosūtītu naudu uz Latviju.
Bet mājās sāka rasties problēmas. Sākumā Oskars pacietīgi gaidīja. Viņš mierināja bērnus un apsolīja, ka mamma drīz atgriezīsies. Bet ar katru mēnesi viņa tonis mainījās.
– Bet tu taču apsolīji, ka naudas pietiks kredīta maksājumiem un visam pārējam, viņš murmināja. – Bet tagad? Knapi turamies virs ūdens!
Sievietes Latvijā vēl turpina valkāt šos apģērbus, kas ārzemēs jau sen ir izmestas
Arī bērni sāka attālināties. Anna, kas iepriekš man sūtīja pastkartes, tagad gandrīz nekad neatbildēja uz tālruņa zvaniem.
– Kā tev iet, meitiņ? – es jautāju.
– Normāli, viņa īsi atbildēja un iedeva tālruni tētim.
Taču ar to viss nebeidzās — kļuva vēl trakāk.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
