Itālijā jutos nelaimīga. Nebija ne laika atpūsties, ne draugu. Tikai bezgalīgs darbs un vientulība.
Kādu dienu, uzkopjot dzīvojamo istabu, es vairs neizturēju.
– Liza, man jābrauc mājās. Es ilgāk tā vairs nevaru, es teicu.
Kad pastāstīju Oskaram par savu atgriešanos, viņš ilgi klusēja.
– Ko tu te, Latvijā, darīsi, Irēna? Vai tu zini, kā mēs šeit dzīvojam?
Jā, es zināju. Bet es arī zināju, ka zaudēju savu ģimeni.
Kad atgriezos mājās, redzēju, ka viss ir mainījies. Bērni man nemetās ap kaklu. Anna no manis izvairījās, bet Mārtiņš izskatījās norobežojies. Oskars likās priecīgs, bet es jutu viņa vārdos aukstumu.
– Tu esi atgriezusies, tas ir labi, viņš teica. – Bet kā tu plāno dzīvot tālāk? Parādi ir palikuši.
Tagad es sēžu virtuvē un mēģinu sakārtot domas. Es biju pazaudējusi gandrīz visu: laiku ar bērniem, vīra uzticēšanos un ticību sev. Esmu izmisumā.
Ko man darīt tālāk? Vai man vajadzēja atgriezties? Varbūt prātīgāk būtu bijis palikt Itālijā un paciest grūtības finansiālās labklājības labad? Vai arī pareizāk bija, ka es izvēlējos savu ģimeni, riskējot ar tās nākotni?
Bet ko tu domā par šo stāstu un tā varones rīcību? Pastāsti komentāros! Priecāsimies, ja atzīmēsi rakstu ar “patīk” un dalīsies ar to sociālajos tīklos!
