Dzīvē ir dažas lietas, kas ir svētas nevis tāpēc, ka tās ir perfektas, bet gan tāpēc, ka tās ir dziļi saistītas ar to, kas mēs esam
Tie ir mūsu identitātes, mūsu sakņu un piederības sajūtas paplašinājums. Un, lai gan mēs laiku pa laikam varam justies viņos vīlušies, ir robeža, kuru mums nekad nevajadzētu pārkāpt: ļaut citiem runāt sliktu par viņiem. Kāpēc? Jo šādi rīkojoties, mēs ne tikai ļaujam viņiem kritizēt kaut ko ārēju – mēs ļaujam viņiem iznīcināt daļu no mums pašiem.
Šodien mēs runāsim par četrām šādām lietām. Tie ir mūsu dzīves neaizskaramais punkts, un tas, kā mēs par tiem runājam – un kā ļaujam citiem par tiem runāt –, daudz pasaka par mūsu raksturu un pašcieņu.
1. Mūsu vecāki
Būsim godīgi – nevienam nav ideālu vecāku. Galu galā viņi ir cilvēki. Viņi pieļauj kļūdas, viņiem ir trūkumi, un dažreiz viņi mūs sāpina tādos veidos, kurus mēs pilnībā nesaprotam. Jums var būt bijušas savas nesaskaņas, pārpratumi vai pat klusēšanas periodi ar viņiem. Varbūt jūs jutāties vīlies vai nenovērtēts. Un jā, ir pareizi izkratīt savu sirdi tuvam draugam vai lūgt padomu, kad viss iet slikti. Bet šeit ir lieta: nekad neļaujiet svešiniekam runāt sliktu par jūsu vecākiem.
Ir sena līdzība par koku un mazu zēnu. Katru dienu zēns spēlējās zem koka, kāpa tā zaros un ēda tā augļus. Kad zēns uzauga, viņam vajadzēja koku mājas celtniecībai un zarus laivas izgatavošanai. Ar katru reizi koks deva arvien vairāk, lai gan no sevis palika arvien mazāk. Beigās atlika tikai celms. Kad zēns, nu jau vecs vīrs, atgriezās atpūsties uz celma, koks labprāt viņam palīdzēja. Morāle? Mūsu vecāki ir kā šis koks. Viņi dod un dod, bieži vien negaidot neko pretī. Pat tad, kad tie šķiet nepilnīgi, tie joprojām ir pamats, uz kura mēs stāvam.
2. Mūsu bērni
Viņi var mūs padarīt trakus, vai ne? Vienu brīdi viņi bija mūsu dzīves gaisma, bet nākamajā viņi pārbauda mūsu pacietību. Tas ir normāli, ja dažreiz jūs satraucaties, strīdaties vai pat zaudējat savaldību. Bet ir noteikums: paturiet šos mirkļus noslēpumā. Nekad neļaujiet svešiniekiem, kaimiņiem, skolotājiem vai svešiniekiem, runāt sliktu par jūsu bērniem.
Ir brīnišķīgs stāsts par gudru vecu vīru, kurš kaut ko izgrieza no koka. Kāds garāmgājējs jautāja: “Ko jūs darāt?” Vīrietis atbildēja: “taisu bļodu.” Garāmgājējs iesmējās: “Bet tas ir pilns ar plaisām un nepilnībām!” Vecais vīrs pasmaidīja un sacīja: “Jā, bet tieši caur šīm plaisām iekļūs gaisma.” Mūsu bērni ir kā šis kauss. Viņiem var būt trūkumi, taču tieši šie trūkumi padara tos unikālus. Kad kāds apvaino jūsu bērnu, viņš ne tikai kritizē mazu cilvēku, bet arī netieši. Un, kas ir vēl svarīgāk, tie grauj jūsu bērna drošības sajūtu un pašcieņu.
Reiz es dzirdēju kādu gudru skolotāju sakām: “Jūs varat kritizēt bērna uzvedību, neietekmējot viņa raksturu.” Un tas ir galvenais. Viena lieta ir kritizēt bērna rīcību vai izvēli, bet pavisam cita ir viņu saukt par “nepateicīgiem”, “slinkiem” vai “traki”. Šie vārdi paliek ar mums ilgu laiku. Viņi rada brūces, kas var saglabāties visu mūžu.
3. Mūsu mājas
Jūsu māja ir vairāk nekā tikai četras sienas un jumts. Šī ir jūsu patvērums, jūsu drošā telpa, vieta, kur jūs uzlādējaties un atjaunojat saikni ar sevi un saviem mīļajiem. Protams, tā var nebūt ideāla. Iespējams, krāsa ir nolobījusies, mēbeles ir novecojušas vai izkārtojums nav gluži tāds, kā jūs domājāt. Bet šīs ir jūsu mājas. Un tas to padara īpašu.
Ir sena tautas pasaka par kādu vīrieti, kurš dzīvoja mazā, nobružātā mājā. Katru dienu viņš sūdzējās par tās trūkumiem – čīkstošajiem grīdas dēļiem, caurlaidīgo jumtu, šaurajām telpām. Kādu dienu pie viņa pienāca gudra sieviete un sacīja: “Ievediet savā mājā govi, kazu un dažas vistas.” Vīrietis bija samulsis, bet paklausīja. Drīz viņa māja kļuva vēl skaļāka un nesakārtotāka. Pēc nedēļas sieviete atgriezās un lika viņam izņemt dzīvniekus. Pēkšņi māja kļuva plaša, klusa un mierīga. Vīrietis saprata, ka viņa mājām vienmēr ir bijis pietiekami – viņš vienkārši to nenovērtēja.
Lasi vēl: Kā mūs māna un kādām patiesībā būtu jābūt elektroenerģijas cenām Latvijā
4. Mūsu dzimtene
Šis jautājums ir nedaudz abstraktāks, bet ne mazāk svarīgs. Mums visiem ir sarežģītas attiecības ar mūsu valstīm. Var būt politikas, kurām mēs nepiekrītam, vadītāji, kuriem neuzticamies, vai sociālas problēmas, kas mūs satrauc. Un ir pareizi izteikt savas bažas — galu galā progress sākas ar godīgu sarunu. Bet ir atšķirība starp konstruktīvu kritiku un tiešu necieņu. Nekad neļaujiet svešiniekiem, īpaši ārzemniekiem, apvainot savu dzimteni.
Jūsu valsts ir vairāk nekā tikai valdība vai politiku kopums. Tā ir jūsu vēsture, jūsu kultūra, jūsu cilvēki. Šī ir zeme, pa kuru staigāja jūsu senči, valoda, kurā runājat, tradīcijas, kas jums ir dārgas. Kad kāds apvaino jūsu valsti, viņš ne tikai kritizē politisko sistēmu – viņi noraida jūsu būtību. Tava dzimtene ir tavas saknes. Tas, no kurienes jūs nākat, nosaka, kurp jūs dodaties. Aizsargājiet to pat tad, kad cenšaties to uzlabot.
Dzīve ir pilna haosa, un attiecības – gan ģimenē, gan mājās, gan valstī – reti ir perfektas. Taču nepilnība nemazina to vērtību. Patiesībā bieži vien nepilnības piešķir tām nozīmi. Tāpēc nākamreiz, kad jūtat vēlmi sūdzēties par saviem vecākiem, bērniem vai mājām, uz brīdi apstājieties. Atcerieties, ka šīs lietas ir daļa no jūsu vēstures, jūsu personības, jūsu dvēseles. Un, kad kāds cits mēģina par viņiem runāt sliktu, nebaidieties piecelties un teikt: “Stop. “Nerunājiet sliktu par to, kas man ir dārgs.” Jo, aizsargājot viņus, jūs aizsargājat sevi. Un tas ir kaut kas, ko vērts aizsargāt. Ko vēl jūs pievienotu? Dalies komentāros!
