Minūte – un no turienes iznāca… Resns pelēks runcis. Es to runci gan nenofotografēju, bet viņš bija gluži kā šis.
Tup-tup-tup. Viņš pārliecinoši, kā saimnieks, aizsoļoja uz tālāko pagalma stūri. Varēja redzēt, ka viņš te nav pirmo reizi – gāja pārliecinoši noteiktā virzienā.
Es saucu runci “kis-kis”. Pieskrēja arī Bims un sāka riet. Domājat, ka runcis sabijās vai vismaz reaģēja? Nē. Viņš kā gāja, tā arī turpināja iet. Pat galvu mūsu virzienā nepagrieza. Lai gan, ja viņš būtu paskatījies uz mums, viņa priekšā pavērtos pasakains skats – no žoga malas raugās tantīte, kas “kis-kis” un māj ar rokām, bet blakus, pielipis pie žoga šķirbas, stāv liels melnbalts suņuks.
Taču runcis mūs neaplaimoja pat ar skatienu. Nemainot ne virzienu, ne gaitu, viņš vienkārši gāja uz savu mērķi. Nu ko, mīkla atrisināta. Es nokāpu no celma un aizgāju stāstīt, uz ko tad Bims tā pievērsa uzmanību. Nekādi zagļi un nekādi spoki tur nebija. Drīz arī pats suns atstāja žogu un atgriezās pie savām lietām.
Bet pēc kāda laika atkal tur aizskrēja. Sāka skraidīt un riet gar žogu. Kāpēc? Tāpēc, ka runcis gāja atpakaļ! Tieši tāpat – ar lepni paceltu degunu. Izskatījās, ka viņš jau pieradis pie tik vētrainas savas uzticīgā cienītāja reakcijas. Pat ne runcis, bet īsta zvaigzne, kas soļo pa sarkano paklāju un pieradusi pie apbrīnas saucieniem.
Lasi vēl: Es atgriezos no darba un atradu savu vīru ar kaimiņieni – bet viņi nebija tie, kas smējās pēdējie
Gribas ticēt, ka Bims tomēr saskatīja runcī draugu, nevis medījumu. Atceros, kad meitene no sludinājuma mums viņu atdeva, viņa teica, ka viņš mīl kaķus un ar tiem draudzējas. Tomēr pārbaudīt to tagad, kad kucēns ir mazliet paaudzies, man pagaidām bail. Tāpēc arī mūsu kaķene pagaidām uz laukiem nebrauc – par tādu biedru viņa noteikti sabītos. Tad mēs viņu pēc tam droši vien pat nenoņemtu no ozola vai lapegles, kas aug mūsu dārzā.
Starp citu, vectēvs, uzzinājis par runci, nomierinājās, jo bija bažījies, ka tur varētu rosīties kāds nopietnāks “darbonis”. Bet vispār gribētos, lai šie divi pamestie zemesgabali beidzot atrastu saimniekus un vairs nebiedētu ar saviem džungļiem un to, kas tajos varētu mājot. Savādāk tiešām liekas, ka tajos spokojas. Un cik daudz tādu pamestu ēku mums laukos…
