Varbūt tas šķitīs dīvaini, bet es nemēģināju rīkot skandālu. Pēc īsa pārdomu brīža, es brīdināju Evelīnu.
– Mans vīrs nav nekāda dāvana, uz diez, vai tu būsi laimīga ar viņu. Tikai nedomā, ka es gribu viņu noturēt. Neturēšu, lai kaut vai šodien pat pārceļas pie tevis.
Pēc mana monologa Evelīna palika stīva, elpojot kā pie āķa pieķērusies zivs. Kad izgāju uz ielas, man bija grūti saprast, ka divi man tuvi cilvēki ir tā izdarījuši.
Līdz mājām gāju pa apkārt ceļiem gandrīz veselu stundu. Un pēkšņi es sapratu, ka man taču nav, kurp steigties. Bija vasara. Mana meita vasaras brīvlaiku pavadīja pie maniem vecākiem. Gatavot vakariņas vīram nevajadzēja.
Kad es brīdināju Evelīnu par manu vīru, es biju pilnīgi atklāta. Es jau sen nejutos pilnībā laimīga laulībā. Mans vīrs, kuru jaunībā biju ļoti iemīlējusi, izrādījās vienkārši sliņķis. Viņš tūlīt pēc kāzām pārstāja darīt jebko mājās. Viņš varēja stundām skatīties televizoru un dzert dzērienus. Viņš pelnīja maz naudas, bet dzīve viņam bija pieņemama. Sākumā mēģināju viņu mainīt, bet vēlāk samierinājos ar situāciju.
Nomierinājusies, es sapratu, ka tagad visas rūpes par manu vīru, kas jāuztur, gulēs uz Evelīnas pleciem. Viņa jau labi zināja no mūsu sarunām, ka mans vīrs nav piemērots laulības dzīvei. Nākamajā dienā viņš, savācis mantas, pārcēlās pie Evelīnas. Tagad man bija interesanti, cik ilgi viņa spēs izturēt šo izaicinājumu.
Kā vēlāk izrādījās, Evelīnai pietika ar pusgadu pacietības. Tad mans bijušais vīrs atnāca pie manis, cerot, ka viņa atgriešanās mani sajūsminās. Bet es viņam vienkārši parādīju durvis. Šajā brīdī es jau biju sapratusi, ka dzīvei bez laulībām ir arī savi plusi.
Ar Evelīnu vairs nesatiekos. Tomēr reiz, kad mēs satikāmies, viņa atzina, ka viņai pietrūkst mūsu draudzības…
