Steidzos mājās no darba, bet pa ceļam nolēmu uz īsu brīdi iegriezties pie savas draudzenes Evelīnas, kura dzīvo Rīgā.
Evelīna ir mana labākā draudzene vēl no skolas laikiem. Pirms gada viņa izšķīrās no vīra, un šķiršanās bija ļoti smaga. Es centos viņai palīdzēt iziet cauri visām emocionālajām grūtībām. Laikam ejot, Evelīna pamazām nomierinājās un atgriezās pie savas agrākās būtības – kļuva labestīgāka un atsaucīgāka.
Tomēr pēdējā laikā viņa bija kļuvusi savādāka, un man šķita, ka viņa izvairās no tikšanās ar mani.
– Ienāc, – ar uzspiestu smaidu aicināja Evelīna, atvērusi durvis.
Pēc viņas skatiena sapratu, ka viņa nav īpaši priecīga par manu ierašanos.
Apsēžoties uz dīvāna, es it kā nejauši uzdevu viņai jautājumu:
– Kas tev virtuvē tik gardi smaržo?
– Vakariņas gatavoju, – kā taisnodamās, paskaidroja Evelīna.
– Ciemiņus gaidi? – es turpināju iztaujāt labāko draudzeni.
– Ak, man taču virtuvē viss sadegs, – Evelīna aizsteidzās uz virtuvi.
Tieši tajā mirklī man zvanīja telefons – vīrs paziņoja, ka viņš aizkavēsies darbā. Tikko biju nolikusi telefonu somiņā, kad atkal zvans, tikai šoreiz no Evelīnas telefona. Viņas telefons stāvēja uz žurnālu galdiņa, un ekrānā bija mana vīra bilde. Šis bija tik negaidīts moments, ka es automātiski nospiedu „Atbildēt”.
– Evelīna, mīļā, es drīz būšu, – izskanēja mana vīra balss.
Nākamajā mirklī istabā ienāca Evelīna, un, ieraudzījusi manu skatienu, viņa uzreiz saprata visu…
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
