Bet pēc pāris nedēļām … Rita un Valdis atkal ieradās. Šoreiz gandrīz bez brīdinājuma. Viņi vienkārši paziņoja, ka brauc šurpu.
“Ak, mēs jūs negaidījām,” es mulsinoši teicu.
“Jūs mūs pat nepamanīsiet!” mana draudzene iesmējās.
Jā, pareizi. Šoreiz mēs atteicāmies iet sēdēt vakarā uz terases, jo mums bija daudz darba. Mēs ar Jāni agri gājām gulēt, jo gribējām svētdien agri celties, lai lasītu avenes.
Bet mēs nevarējām aizmigt. Jo mūsu “nepamanītie” viesi sēdēja pagalmā līdz vēlai naktij, cepa šašliku, jokoja un skaļi smējās.
Kāpēc nedrīkst iet gulēt, ja virtuvē palikuši netīri trauki: šis ticējums neko labu nesola
Šorīt es nolēmu, ka ir pienācis laiks ar Ritu parunāt.
“Rita,” es teicu savai draudzenei, kad bijām divas vien. “Es tiešām novērtēju mūsu draudzību, bet šķiet, ka jūs ar vīru pēdējā laikā esat pārāk bieži šeit uzturējušies.”
“Ko tu ar to domā?” viņa pārsteigta jautāja.
“Rita, burtiski!” es nopūtos. “Mēs nevarējām aizmigt pagājušajā naktī jūsu dēļ. Ja gadījumā neesi pamanījusi, mēs šeit strādājam, atšķirībā no jums.”
“Tu pati man teici, ka mēs varam atbraukt ciemos jebkurā laikā!” viņa dusmīgi teica. “Jau toreiz es domāju, cik lieliski, ka esam draudzenes, un tu zināji par mūsu finansiālajām grūtībām!”
Eksperts skaidro, kāpēc obligāti jāveic dārza apstrāde pēc tam, kad kokiem nobirušas lapas
“Nu, bet tas nenozīmē, ka tu vari ierasties, kad vien vēlies!” es iebildu.
“Tad tu varēji man to vienkārši pateikt!” Rita iesmējās.
“Es tev tagad to saku!” es atbildēju. Es nedomāju, ka es pateicu kaut ko sliktu. Bet mūsu draugi bija uz mums apvainojušies, un tagad viņi ar mums vispār vairs nesarunājas. Te nu bija – lielā draudzība…
