Zāle mirdzēja. Ne zāle – pils. Kristāls, svaigi ziedi, stīgu kvartets stūrī. Viss, kā mans Kārlis vēlējās. Precīzāk, kā vēlējās viņa, tā Elīna. Bet izrādās man tur vietas nebija
Es atnācu viena. Kārļa tēvs, atsūtīja laipnu atteikumu un aploksni ar naudu. Viņš teica, ka “negrib jaunajiem sabojāt svētkus”. Bet es atnācu. Esmu māte. Es iztērēju divas algas par šo kleitu no salona. Es sēdēju labākajā friziera krēslā no sešiem rītā. Man bija jābūt nevainojamai. Man bija jāparāda viņiem visiem. Mani sagaidīja meitene ar planšeti un smaidu, kas bija nospriegots kā stīga.
— Dace kundze? Ejam, es parādīšu jūsu vietu.
Viņa veda mani garām galdiem. Galds “Līgavas vecāki” – tur jau sēdēja viņas “vienkāršie” senči. Galds “Līgavaiņa vecāki”. Es saspringu, gaidot ieraudzīt tur savu vārdu. Bet tur, galda galvgalī, sēdēja tikai Andris, un viņa jaunā sieva. Šķiet, Inga. Kārlis mani par to bija “taktiski” brīdinājis. “Mammu, nu tu taču saproti, Inga apvainosies. Jūs sēdēsiet atsevišķi, pie galda goda viesiem.”
“Goda viesi” — tā vienmēr ir atstumtība. Es to zināju. Bet es negaidīju, cik tālu mani aizsūtīs. Meitene ar planšeti veda mani aizvien tālāk. Garām draugiem, garām kolēģiem, kuri mani pavadīja ar pārsteigtiem skatieniem. Mēs apstājāmies pie galdiņa pašā zāles galā. Blakus tehniskajai izejai, no kuras jūtami nāca virtuves un lēta grīdas mazgāšanas līdzekļa smaka.
— Lūk, — viņa uzsmaidīja, nemainot sejas izteiksmi. — Divpadsmitais galds.
Pie galda jau sēdēja fotogrāfs, kurš slaucīja objektīvu, un kāds puisis austiņās, kurš bija iegrimis savā klēpjdatorā. Dīdžejs.
— Šeit ir kļūda, — es teicu auksti, saspiedusi somiņu. — Esmu Dace. Līgavaiņa māte.
Meitene pārbaudīja planšeti.
— Viss pareizi. Daces kundze. Divpadsmitais galds. Patīkamu vakaru.
Un aizgāja. Fotogrāfs pamāja man, nenovēršoties no objektīva. Dīdžejs kaut ko košļāja. Mani nosēdināja pie personāla galda. Es nolaidos uz krēsla. Kājas pēkšņi kļuva vates pilnas, un kaklā parādījās kamols. Tā ir viņa. Elīna. Tā ir viņas izdoma. Viņa neuzdrošinājās man pateikt sejā, viņa to izdarīja šādi. Es taču teicu Kārlim. Es taču brīdināju.
Es viņu redzēju cauri jau no pirmās tikšanās. Tās kautrīgi nolaistās actiņas. Tas klusais smaids. Bet aiz tiem — tērauds un aprēķins.
“Mammu, viņa vienkārši ir no citas ģimenes, viņi ir vienkārši cilvēki.”
Kāpēc kopdzīve ar mammu Tatjanu Rīgā neizdevās: 3 iemesli, kā pārcelšanās mainīja mūsu attiecības
Vienkārši? Es atceros, kā es atbraucu pie viņiem “iepazīties”. Parasts dzīvoklis guļamrajonā, kas smaržoja pēc vecuma un kāpostiem. Viņas tēvs, atslēdznieks, skatījās uz mani no apakšas. Māte uztraucās ar tēju ieplīsušās tasītēs. Es uzdevu jautājumus. Tiešus. Man bija tiesības zināt, kādā purvā mans dēls ievelk mūsu ģimeni.
“Elīna, kur jūs plānojat dzīvot? Mūsu ar Kārli dzīvoklis ir viņam dāvana trīsdesmitajā dzimšanas dienā. Tas netiek dalīts.”
“Un jūs, Māra kundze, — es vērsos pie viņas mātes, — nevēlaties palīdzēt jaunajiem? Kaut vai ar pirmo iemaksu? Vai arī pie jums tā nav pieņemts?”
Viņi klusēja. Bet Elīna vienkārši skatījās uz mani. Es viņas acīs redzēju nevis bailes. Es redzēju ko citu. Es mēģināju piekļūt dēlam. “Kārli, viņa tevi izmanto. Viņa grib pierakstu, dzīvokli, naudu. Tu viņai esi tramplīns.”
“Viņa nav tāda.” — viņš teica.
— Un kāda viņa ir, dēliņ?
— Lūk, šāda. Kura sēdina tavu māti pie viena galda ar viesmīļiem, lai pasmietos.
Paziņoja jaunos. Viņi ienāca aplausu pavadībā. Viņš — mans zēns, mans Kārlis. Dārgā uzvalkā, ko izvēlējos es. Skaists. Un tik naivs. Viņa — baltā kleitā. Visa tāda nevainība. Visa tāda viltīga. Viņi apsēdās pie galvenā galda. Blakus viņas vecākiem-atslēdzniekiem. Blakus manam bijušajam un viņa Ingai.
Un es sēdēju pie virtuves. Un skatījos uz viņu laimi. Un es neizturēju. Es piecēlos. Es sakārtoju frizūru un kleitu. Es nevaru ļaut viņai tā ar mani izrīkoties. Es neesmu viņu tam audzinājusi. Es gāju pāri visai zālei. Mūzika spēlēja, bet man likās, ka visi skatās uz mani. Es piegāju pie viņu galda. Kārlis pacēla acis. Viņa smaids nodrebēja.
— Mammu?
Es paskatījos uz Elīnu. Viņa sēdēja ideāli taisni. Karaliene.
— Elīna, — es teicu, cenšoties runāt klusu, bet balsī skanēja metāls. — Ko tas nozīmē?
— Daces kundze, — viņa pat nepaskatījās uz mani, — mums ir svinības. Lūdzu, atgriezieties savā vietā.
— Savā vietā? — es iesmējos. — Pie dīdžeja? To tu izdomāji?
— Mammu, lūdzu tevi, ne tagad, — Kārlis mēģināja piecelties.
Bet es skatījos uz viņu.
— Tu nolēmi visu acu priekšā mani nosēdināt tur? Tu domāji, ka es sēdēšu pie miskastes spaiņa? Esmu viņa māte. Es!
Viesi apklusa. Mūzika apstājās.
Elīna lēnām pagrieza galvu. Viņa paskatījās nevis uz mani. Bet garām. Uz diviem vīriešiem melnos uzvalkos pie ieejas. Viņa mierīgi, gandrīz ikdienišķi, teica viņiem:
— Aizvediet šo sievieti.
Apsargs piegāja pie manis.
— Lūdzu, ejam.
— Kārli! Kārli, saki viņai taču kaut ko.
Kārlis skatījās uz mani. Viņš klusēja. Viņš vienkārši sēdēja un skatījās, kā mani, velk ārā no zāles. Pie pašām durvīm es atskatījos. Elīna kārtoja salveti. Un tad paņēma Kārļa roku savējā. Un kaut ko laipni viņam teica. Durvis aiz manis aizvērās. Es stāvēju dobjā, ar marmoru apdarinātā hallē. Klusums spieda. Bet no durvīm nāca apslāpēti mūzikas dārdi.
Mani pazīst pilsētā. Man ir savs, lai arī neliels, bizness — aizkaru salons. Man ir nevainojama reputācija. Un mani, kā traucējošu, izmeta no mana vienīgā dēla kāzām.
“Aizvediet šo sievieti.” Šī frāze dunēja man deniņos.
Atmiņā uzpeldēja cits vakars. Kādi trīs mēneši atpakaļ… UN tas viss izskaidro!
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
