Zāle mirdzēja. Ne zāle – pils. Kristāls, svaigi ziedi, stīgu kvartets stūrī. Viss, kā mans Kārlis vēlējās. Precīzāk, kā vēlējās viņa, tā Elīna. Bet izrādās man tur vietas nebija
Es atnācu viena. Kārļa tēvs, atsūtīja laipnu atteikumu un aploksni ar naudu. Viņš teica, ka “negrib jaunajiem sabojāt svētkus”. Bet es atnācu. Esmu māte. Es iztērēju divas algas par šo kleitu no salona. Es sēdēju labākajā friziera krēslā no sešiem rītā. Man bija jābūt nevainojamai. Man bija jāparāda viņiem visiem. Mani sagaidīja meitene ar planšeti un smaidu, kas bija nospriegots kā stīga.
— Dace kundze? Ejam, es parādīšu jūsu vietu.
Viņa veda mani garām galdiem. Galds “Līgavas vecāki” – tur jau sēdēja viņas “vienkāršie” senči. Galds “Līgavaiņa vecāki”. Es saspringu, gaidot ieraudzīt tur savu vārdu. Bet tur, galda galvgalī, sēdēja tikai Andris, un viņa jaunā sieva. Šķiet, Inga. Kārlis mani par to bija “taktiski” brīdinājis. “Mammu, nu tu taču saproti, Inga apvainosies. Jūs sēdēsiet atsevišķi, pie galda goda viesiem.”
“Goda viesi” — tā vienmēr ir atstumtība. Es to zināju. Bet es negaidīju, cik tālu mani aizsūtīs. Meitene ar planšeti veda mani aizvien tālāk. Garām draugiem, garām kolēģiem, kuri mani pavadīja ar pārsteigtiem skatieniem. Mēs apstājāmies pie galdiņa pašā zāles galā. Blakus tehniskajai izejai, no kuras jūtami nāca virtuves un lēta grīdas mazgāšanas līdzekļa smaka.
— Lūk, — viņa uzsmaidīja, nemainot sejas izteiksmi. — Divpadsmitais galds.
Pie galda jau sēdēja fotogrāfs, kurš slaucīja objektīvu, un kāds puisis austiņās, kurš bija iegrimis savā klēpjdatorā. Dīdžejs.
— Šeit ir kļūda, — es teicu auksti, saspiedusi somiņu. — Esmu Dace. Līgavaiņa māte.
Meitene pārbaudīja planšeti.
— Viss pareizi. Daces kundze. Divpadsmitais galds. Patīkamu vakaru.
Un aizgāja. Fotogrāfs pamāja man, nenovēršoties no objektīva. Dīdžejs kaut ko košļāja. Mani nosēdināja pie personāla galda. Es nolaidos uz krēsla. Kājas pēkšņi kļuva vates pilnas, un kaklā parādījās kamols. Tā ir viņa. Elīna. Tā ir viņas izdoma. Viņa neuzdrošinājās man pateikt sejā, viņa to izdarīja šādi. Es taču teicu Kārlim. Es taču brīdināju.
Es viņu redzēju cauri jau no pirmās tikšanās. Tās kautrīgi nolaistās actiņas. Tas klusais smaids. Bet aiz tiem — tērauds un aprēķins.
“Mammu, viņa vienkārši ir no citas ģimenes, viņi ir vienkārši cilvēki.”
Vienkārši? Es atceros, kā es atbraucu pie viņiem “iepazīties”. Parasts dzīvoklis guļamrajonā, kas smaržoja pēc vecuma un kāpostiem. Viņas tēvs, atslēdznieks, skatījās uz mani no apakšas. Māte uztraucās ar tēju ieplīsušās tasītēs. Es uzdevu jautājumus. Tiešus. Man bija tiesības zināt, kādā purvā mans dēls ievelk mūsu ģimeni.
“Elīna, kur jūs plānojat dzīvot? Mūsu ar Kārli dzīvoklis ir viņam dāvana trīsdesmitajā dzimšanas dienā. Tas netiek dalīts.”
“Un jūs, Māra kundze, — es vērsos pie viņas mātes, — nevēlaties palīdzēt jaunajiem? Kaut vai ar pirmo iemaksu? Vai arī pie jums tā nav pieņemts?”
Viņi klusēja. Bet Elīna vienkārši skatījās uz mani. Es viņas acīs redzēju nevis bailes. Es redzēju ko citu. Es mēģināju piekļūt dēlam. “Kārli, viņa tevi izmanto. Viņa grib pierakstu, dzīvokli, naudu. Tu viņai esi tramplīns.”
“Viņa nav tāda.” — viņš teica.
— Un kāda viņa ir, dēliņ?
— Lūk, šāda. Kura sēdina tavu māti pie viena galda ar viesmīļiem, lai pasmietos.
Paziņoja jaunos. Viņi ienāca aplausu pavadībā. Viņš — mans zēns, mans Kārlis. Dārgā uzvalkā, ko izvēlējos es. Skaists. Un tik naivs. Viņa — baltā kleitā. Visa tāda nevainība. Visa tāda viltīga. Viņi apsēdās pie galvenā galda. Blakus viņas vecākiem-atslēdzniekiem. Blakus manam bijušajam un viņa Ingai.
Un es sēdēju pie virtuves. Un skatījos uz viņu laimi. Un es neizturēju. Es piecēlos. Es sakārtoju frizūru un kleitu. Es nevaru ļaut viņai tā ar mani izrīkoties. Es neesmu viņu tam audzinājusi. Es gāju pāri visai zālei. Mūzika spēlēja, bet man likās, ka visi skatās uz mani. Es piegāju pie viņu galda. Kārlis pacēla acis. Viņa smaids nodrebēja.
— Mammu?
Es paskatījos uz Elīnu. Viņa sēdēja ideāli taisni. Karaliene.
— Elīna, — es teicu, cenšoties runāt klusu, bet balsī skanēja metāls. — Ko tas nozīmē?
— Daces kundze, — viņa pat nepaskatījās uz mani, — mums ir svinības. Lūdzu, atgriezieties savā vietā.
— Savā vietā? — es iesmējos. — Pie dīdžeja? To tu izdomāji?
— Mammu, lūdzu tevi, ne tagad, — Kārlis mēģināja piecelties.
Bet es skatījos uz viņu.
— Tu nolēmi visu acu priekšā mani nosēdināt tur? Tu domāji, ka es sēdēšu pie miskastes spaiņa? Esmu viņa māte. Es!
Viesi apklusa. Mūzika apstājās.
Elīna lēnām pagrieza galvu. Viņa paskatījās nevis uz mani. Bet garām. Uz diviem vīriešiem melnos uzvalkos pie ieejas. Viņa mierīgi, gandrīz ikdienišķi, teica viņiem:
— Aizvediet šo sievieti.
Apsargs piegāja pie manis.
— Lūdzu, ejam.
— Kārli! Kārli, saki viņai taču kaut ko.
Kārlis skatījās uz mani. Viņš klusēja. Viņš vienkārši sēdēja un skatījās, kā mani, velk ārā no zāles. Pie pašām durvīm es atskatījos. Elīna kārtoja salveti. Un tad paņēma Kārļa roku savējā. Un kaut ko laipni viņam teica. Durvis aiz manis aizvērās. Es stāvēju dobjā, ar marmoru apdarinātā hallē. Klusums spieda. Bet no durvīm nāca apslāpēti mūzikas dārdi.
Esmu Dace Zālīte. Mani pazīst pilsētā. Man ir savs, lai arī neliels, bizness — aizkaru salons. Man ir nevainojama reputācija. Un mani, kā traucējošu, izmeta no mana vienīgā dēla kāzām.
“Aizvediet šo sievieti.” Šī frāze dunēja man deniņos.
Atmiņā uzpeldēja cits vakars. Kādi trīs mēneši atpakaļ
Es uzaicināju “vienkāršos cilvēkus” — Elīnas vecākus — pie sevis. “Siltināt tiltus,” kā teica Kārlis. Viņš mani lūdzās. “Mammu, lūdzu, vienkārši esi tu pati. Esi laipna.” Ak, es biju laipna. Es uzklāju galdu viesistabā. Porcelāns, sudrabs. Pasūtīju austeres un foie gras. Māte, Māra, atnāca ar veikalā pirktu torti rokās. Viņas vīrs, Māris… šķiet, Māris… novilka kurpes koridorā un palika zeķēs. Es smaidīju.
— Lūdzu pie galda. Māri, iedzersiet?
Viņš skatījās uz to kā uz muzeja eksponātu.
— Mēs, tas ir… stipro īsti nē.
Elīna nosarka.
— Tēti, nevajag.
— A kas tur tāds? — viņš jau bija kļuvis drosmīgāks. — Saimniece piedāvā.
Māra bakstīja austeri ar dakšu.
— Tas ir dzīvs, vai kā?
Es viņus “draudzīgi” izjautāju.
— Māri, un kas jūs esat rūpnīcā? Atslēdznieks-remontētājs? Tas, droši vien, ir ļoti… putekļains darbs. Maksā vismaz labi? Kāzām pietiks? Māra, un vai jūsu dzimtā visi ir spēcīgi? Nu, zināt, iedzimtība… Kārlis man ir viens. Es gribu gudrus mazbērnus.
Es atceros, kā Elīna lēnām nolika dakšu.
Viņa skatījās uz mani tāpat kā šodien pie galda.
— Daces kundze, — klusi teica viņa. — Mēs, droši vien, iesim.
— Kur tad jūs? — es attēloju pārsteigumu. — Desertu neesat pagaršojuši.
— Pietiek, — teica viņa.
— Mammu. — teica Kārlis, kurš līdz tam sēdēja balts kā krīts. — Ko tu dari?!
— Es? — es patiesi nesapratu. — Es sarunājos. Es gribu iepazīt nākamos radiniekus.
Māris līdz tam laikam jau skatījās uz mani ar duļķainu skatienu.
— Dace. Jūs esat sieviete… redzama. Bet ļoti nepieklājīga un netaktiska. Ejam, Māra.
Viņi aizgāja. Pēc tam bija “karsti”.
“Tu tīšām!
— Jā.
— Ja tu tūlīt neatvainosies… — viņš sāka.
— Kam? Tam atslēdzniekam?
— Man un viņiem.
Es iesmējos.
— Nesagaidīsi.
— Tad, — Kārļa balss kļuva ledaina, — vari nenākt uz kāzām.
Viņš aizgāja. Mēs nerunājām divas nedēļas.
Es biju pārliecināta, ka viņš nevarēs bez manis. Bet viņš varēja… Piezvanīja Elīna.
— Daces kundze. Kārlis ļoti pārdzīvo. Viņš jūs mīl. Lūdzu, atnāciet.
Viņas balss bija nogurusi.
— Es nevaru apsolīt, ka sēdēšu ar jūsu vecākiem, — es izspiedu.
— Jums nebūs jāsēž ar viņiem, — viņa atbildēja. — Mēs… visu atrisināsim. Vienkārši esiet. Tas viņam ir svarīgi.
Un es atnācu. Es “uzvarēju”. Es domāju, ka uzvarēju. Un lūk, es stāvu hallē. Tas bija viņas plāns. No paša sākuma. Ievilkt mani šeit. “Goda viesi”. Un pēc tam — galds pie virtuves. Viņa zināja, ka es necietīšu. Viņa zināja, ka es sarīkošu. Viņa visu aprēķināja. No sākuma līdz beigām. Viņa mani parādīja kā… Viņa panāca, ka dēls sēdēja un klusēja, kamēr viņa māti izveda no svinību telpas. Es piegāju pie garderobes. Meitene, kas pieņēma mēteli, skatījās uz mani ar līdzjūtību.
Tas bija vissliktākais.
— Mēteli, lūdzu.
Es uzmetu kažoku.
— Vai jūs kaut ko aizmirsāt? — līdzjūtīgi jautāja garderobiste.
— Jā, — es teicu. — Dēlu.
Es izgāju uz ielas. No restorāna izskrēja tas pats fotogrāfs, kurš sēdēja ar mani pie galda.
— Dace kundze! Pagaidiet!
Es apstājos.
— Ko vēl?
Viņš saminstinājās. Jauns puisis, ap divdesmit pieciem gadiem.
— Jūs… jūs visu ne tā sapratāt.
— Es visu sapratu, jaunais cilvēk, — es nocirtu. — Ejiet strādāt. Fotografējiet “laimi”.
— Paklausieties, — viņš pazemināja balsi, — man tas nebija jādzird. Bet es dzirdēju.
Es paskatījos uz viņu.
— Tā nav Elīna, kas jūs iesēdināja pie tā galda.
— Un kas?
— Jūsu… vedekla? Nē, cita. Gaišā. Jūsu Andra sieva. Inga.
— Es stāvēju hallē pie organizatoru galda, regulēju zibspuldzi. Viņa piegāja pie tās meitenes, kas jūs sagaidīja. Un teica, ka tas ir “līgavaiņa lūgums”. Lai nebūtu neveiklu ainu, jūs jāiesēdina… nu, tālāk. Tālāk no galvenā galda.
Es skatījos uz viņu, nespēdama izteikt ne vārda.
— Organizatore apmulsās. Un tā, Inga, teica, ka citādi “Dace atkal kaut ko izdarīs”. Un ka Kārlis personīgi lūdzis… pasargāt viņu no stresa.
Es atspiedos pret aukstu kolonnu.
Inga. To izdarīja Inga. Un Elīna…
— Un Elīna? — es nočukstēju.
— Un Elīna, — nopūtās fotogrāfs, — šķiet, vispār nezināja. Kad jūs piegājāt… es redzēju viņas seju. Viņa bija tādā pašā pārsteigumā kā Kārlis.
— Bet… viņa teica “Aizvediet šo sievieti”.
— Un ko viņai bija darīt? — viņš paraustīja plecus. — Jūs satvērāt glāzi. Viņa glāba kāzas.
Tas ir… Es… es viņas ģimeni. Es viņu, es mēģināju izjaukt viņu kāzas. Bet viņa… Bet viņa vienkārši mēģināja glābt svētkus. Un Inga… šī klusā pelīte… ar vienu gājienu, ar vienu netīru frāzi… Es pēkšņi sapratu, kāpēc viņa to izdarīja. Mans bijušais, Andris, lai gan aizgāja, visu šo gadu atbalstīja mani. Apmaksāja mašīnu. Viņa gribēja mani izdzēst. Un izdzēsa. Ar manām pašas rokām. Es paskatījos uz fotogrāfu.
— Paldies.
Es apgriezos. Un gāju atpakaļ pie ieejas. Apsargs aizšķērsoja man ceļu.
— Jums nedrīkst.
— Es… — es noriju. — Pasauciet Elīnu. Lūdzu. Sakiet, ka Dace… viņu lūdz.
Apsargs paskatījās uz mani ar šaubām.
— Vienkārši sakiet, ka es gribu atvainoties.
Apsargs nepakustējās no vietas. Viņš skatījās uz mani kā uz tukšu vietu.
— Jūs dzirdējāt līgavu. Ir pavēlēts jūs nelaist iekšā.
— Lūdzu, — mana balss aizlūza. — Es nebūšu… Es vienkārši gribu…
Tajā brīdī aiz viņa muguras atvērās smagās durvis. Uz sliekšņa stāvēja Elīna. Viena. Bez Kārļa. Viņa joprojām bija savā kuplajā baltajā kleitā. Bet plīvurs bija atlikts, un seja — neticami nogurusi. Viņa paskatījās uz apsargu.
— Viss kārtībā, Edgar. Es pati.
Viņš pamāja un atkāpās malā. Mēs palikām divatā aukstajā hallē. No durvīm tagad nāca balsu dūkoņa — acīmredzot, bija pārtraukums. Es skatījos uz viņu. Un pirmo reizi redzēju vienkārši meiteni. Kurai es sabojāju vissvarīgāko dienu.
— Elīna…
— Daces kundze, — viņa mani pārtrauca. Balss bija klusa, bet stingra. — Kāpēc jūs atgriezāties? Lai pabeigtu?
— Nē, — es pakratīju galvu, jūtot, kā vaigi deg. — Es… Elīna, es…
Vārdi iestrēga kaklā. Kā pateikt? “Piedod”? “Piedod, es domāju, ka tu esi sliktā, bet sliktā — esmu es”?
— Es uzzināju, — es izmetu. — Par galdu. Ka tas neesat jūs. Ka tā ir Inga.
Elīna skatījās uz mani bez jebkāda pārsteiguma.
— Es zinu.
— Jūs zinājāt? — es apstulbu.
— Es nezināju. Es uzminēju. Kad Kārlis…
Viņa aizķērās.
— Kārlis? — manā balsī pamodās cerība. — Viņš klusēja, viņš ļāva mani izvest.
— Viņš klusēja? — Elīna rūgti pasmaidīja. — Daces kundze, tiklīdz jūs izgājāt, viņš uzlēca. Viņš piegāja pie tēva un Ingas.
Viņa ieturēja pauzi.
— Es nedzirdēju, ko viņš viņai teica. Bet Inga saprata. Un tēvs… Viņš vienkārši sēdēja un skatījās šķīvī.
— Un tad Kārlis paņēma mikrofonu no vadītāja, — Elīna turpināja. — Un teica, ka…
— Ko?
— Ka ir notikusi liela kļūda. Un ka tie, kas to izdarīja, tagad pametīs šo zāli.
Es aizklāju muti ar roku.
— Inga un jūsu bijušais vīrs aizgāja pirms desmit minūtēm. Caur melno izeju.
Es klusēju. Es iedomājos šo ainu. Mans dēls. Mans Kārlis. Manis dēļ. Mātes dēļ, kura sekundes pirms tam viņu aplēja ar dubļiem.
— Un es… — es nočukstēju, — es domāju, viņš klusēja…
— Jūs nedevāt viņam iespēju, — klusi teica Elīna. — Jūs nekad nedevāt.
Viņa piegāja tuvāk.
— Kāpēc jūs to darījāt? Ar austerēm. Ar jautājumiem par iedzimtību. Kāpēc? Jūs taču redzat, ka viņš mani mīl. Vai tiešām jūs domājāt, ka es tiešām gribu… dzīvokli?
Viņa uzdeva jautājumus, uz kuriem man nebija atbildes. Precīzāk, bija. Bet man bija kauns to izrunāt. Domāju, ka šī “vienkāršā” meitene atņems man vienīgo, kas palicis. Manu dēlu. Es audzināju viņu viena, es ieguldīju viņā visu. Un tagad viņa sirds piederēja viņai.
— Es… — es pacēlu acis uz viņu. — Es nezinu. Es domāju… es viņu aizstāvu.
— Jūs aizstāvējāt sevi, — maigi laboja viņa.
Viņai bija taisnība. Viņai bija taisnība.
— Elīna, — es spēru soli. — Es… Piedod man.
Es to pateicu. Es, Dace Zālīte, teicu “piedod” atslēdznieka meitai. Un pasaule nesabruka. Elīna skatījās uz mani ilgi. Es redzēju, kā viņas acīs kaut kas kļūst domīgs.
— Es jums piedevu, Daces kundze. — teica viņa. — Jau tad, kad Kārlis teica, ka neaicinās jūs uz kāzām. Es piespiedu viņu piezvanīt. Jo zināju… ka jūs atnāksiet un kaut ko sarīkosiet.
— Un tomēr uzaicinājāt?
— Viņš nebūtu sev piedevis, ja jūs nebūtu.
Viņa pagriezās pret durvīm.
— Elīna, pagaidi! — es satvēru viņu aiz rokas. — Vai var… es atgriezīšos? Es klusi sēdēšu. Pie virtuves. Man vienalga.
Elīna paskatījās uz manu roku uz viņas piedurknes. Un tad uz mani.
— Ejiet mājās, Daces kundze, — teica viņa.
— Lūdzu…
— Nē. Šodienai… izrāžu pietiek. Visiem.
Viņa atbrīvoja roku.
— Bet kā tad… Kārlis?
— Bet ar Kārli jūs parunāsiet rīt. Vai pēc nedēļas. Kad jūs abi… atdzisīsiet.
Viņa sakārtoja kleitu.
— Man tur ir vecāki, — viņa pamāja zāles virzienā. — Viņi joprojām ir manāmi pārsteigti par to, ka jūs uzlējāt man virsū glāzi šampanieša.
— Es neuzlēju. — es iesaucos. — Es tikai…
— Izskatījās tieši tā.
— Ejiet. Izsauciet taksometru. Atpūtieties.
Viņa atvēra durvis uz zāli. No turienes izplūda gaisma un mūzika. Viņa jau spēra soli iekšā, bet atskatījās.
— Un, Daces kundze…
— Jā?
— Dzīvoklis mums būs savs. Hipotēkā. Un mazbērni jums būs gudri. Mans tēvs, lai arī atslēdznieks, ir gan gudrs, gan spēcīgs
Viņa piemiedza ar aci. Un durvis aiz viņas aizvērās. Es paliku viena hallē. Es izņēmu telefonu, lai izsauktu taksometru. Es nezināju, kas būs rīt. Vai Kārlis pieņems manas atvainošanās. Vai es kādreiz varēšu sēdēt pie viena galda ar Elīnas “vienkāršajiem” vecākiem un neraut seju. Bet, nospiežot pogu “Zvanīt”, es pēkšņi pieķēru sevi pie domas, ka man pirmo reizi ilgu laiku… nav bail.
Šķiet, mans zēns izvēlējās lielisku sievu…
☕ Pēc Viesībām
Es negulēju visu nakti. Es sēdēju virtuvē savā dārgajā halātā un dzēru atdzisušu tēju. Kāzu kleita — tā, kurā es atnācu — karājās uz krēsla. Tā šķita neapdomīga un sveša. No rīta es pirmo reizi mūžā negāju uz darbu savā salonā. Es vienkārši izslēdzu telefonu. Es gaidīju. Elīna teica “pēc nedēļas”. Agrākā Dace būtu to uztvērusi kā izaicinājumu. Viņa būtu sākusi zvanīt Kārlim, rakstīt, braukt bez brīdinājuma. Bet tā, iepriekšējā Dace, pazuda vakar aukstajā restorāna hallē.
Es gaidīju. Es tīrīju bēniņus. Es pārliku vecas fotogrāfijas. Lūk, es turu mazo Kārli rokās. Lūk, mēs ar viņu pirmajā klasē. Lūk, viņš — absolvents. Un gandrīz nekur blakus nav viņa tēva. Es visu darīju pati. Aizstāvēju. Pasargāju. Un, šķiet, arī apspiedu. Pagāja trīs dienas. Telefons klusēja. Ceturtajā dienā piezvanīja bijušais. Andris.
— Dace? Tu esi kārtībā?
— Pilnībā.
— Tā… Inga… — viņš saminstinājās. — Viņa ne jau ar nodomu. Viņa vienkārši… nu, tu zini.
— Uz ko, Andri? — manā balsī atkal atskanēja pazīstamais metāls. — Uz to naudu, ko Inga uzskata par “dāvinājumiem”? Viņa domāja, ka es nepamanīšu, ka pārskaitījumi kļuvuši divreiz mazāki pēc tam, kad viņa ķērās pie tavas kartes?
Viņš klusēja. Tā bija atzīšanās.
— Viņa aizbrauca pie mātes. — viņš pēkšņi teica.
— Kāpēc tu man to saki? — es jautāju.
— Kārlis. Viņš teica, ka viņa kāja nebūs manā mājā. Dace… viņš taču tāpat arī ar tevi…
— Viņam ir taisnība, Andri, — es teicu. — Un ar mani viņam arī ir taisnība.
Es noliku klausuli. Es gaidīju vēl trīs dienas. Septītās dienas vakarā atskanēja zvans pie durvīm. Es paskatījos actiņā. Uz sliekšņa stāvēja Kārlis. Viens. Es atvēru. Viņš izskatījās noguris. Pieaudzis. Viņš nebija kāzu ceļojumā — es zināju, ka viņi to atlikuši, lai pabeigtu remontu “hipotēkas” dzīvoklī. Mēs klusējot skatījāmies viens uz otru.
— Mammu, — viņš teica.
— Nāc iekšā, — es atkāpos malā.
Viņš iegāja virtuvē. Apsēdās pie galda. Tāpat kā darīja, kad bija pusaudzis un nāca pēc padoma.
— Tu… kā? — viņš jautāja.
— Normāli. Kā jums iet?
— Remontējam. Elīna līmē tapetes. Es — flīzes.
Viņš klusēja.
— Mammu, es…
— Kārli, — es apsēdos pretī. — Es gribu tev lūgt piedošanu.
Viņš pacēla acis.
— Un Elīnai. Par visu. Par austerēm. Par atslēdznieku. Par to, ka es… uzvedos kā…
— Kāpēc? — viņš paskatījās uz mani tieši. — Mammu, kāpēc? Es taču viņu mīlu. Vai tiešām tu neredzēji?
— Es redzēju, — es teicu. — Un tieši no tā es arī nobijos.
Es viņam izstāstīju visu. Par to, ka viņš ir vienīgais, kas man ir. Ka “vienkārša” meitene pazudinās visu manu darbu.
— Tu neesi “ieguldījusi” manī dzīvi, mammu, — klusi teica viņš. — Tu man to devi. Un esmu tev pateicīgs. Bet es nevaru būt tava dzīve. Man tagad ir sava.
Viņam bija taisnība.
— Es zinu, — es teicu. — Es to sapratu. Tajā hallē.
— Elīna… — viņš sāka.
— Viņa tev ir… neticama, — es teicu. — Viņa ir stiprāka par mani. Un gudrāka.
Kārlis uzsmaidīja. Tagad — patiesi.
— Es zinu.
Viņš piecēlās.
— Labi, es iešu. Elīna mūs gaida.
— Mūs? — es nesapratu.
— Viņa ir mašīnā. Apakšā.
— Viņa… viņa negribēja kāpt augšā?
— Viņa teica, — Kārlis uzvilka jaku, — ka negrib traucēt mūsu sarunu. Bet ka, ja viss noritēs labi, mēs varētu…
Viņš saminstinājās.
— Mammu, tev ledusskapī ir kaut kas… izņemot austeres?
Es paskatījos uz viņu. Un tad iesmējos. Pirmo reizi šajā nedēļā. Pa īstam.
— Pelmeņi derēs?
— Veikala? — viņš sarauca seju.
— Veikala, — es pamāju.
— Ideāli, — viņš teica. — Sauc viņu, es gribu ēst.
Pēc desmit minūtēm mēs sēdējām manā virtuvē. Visi trīs. Elīna, Kārlis un es. Mēs ēdām pelmeņus ar krējumu. Elīna stāstīja, kā viņas tēvs (Māris) palīdzēja viņiem likt flīzes un kā viņš saukāja “tos mūsdienu dizainerus” par līkiem stūriem. Es skatījos uz viņiem. Uz savu pieaugušo dēlu. Un uz viņa sievu. Un es zināju, ka viss būs labi. Ne uzreiz. Ne gludi. Bet būs.
👶 Mārtiņš. Pagāja trīs gadi
Es sēdēju uz grīdas viņu dzīvoklī. Tajā pašā, kur Māris, Elīnas tēvs, “audzināja dizainerus”. Uz paklāja, ko es viņiem uzdāvināju uz iesvētībām (praktisks, bēšs, “lai netīrumi nebūtu redzami”), sēdēja mans mazdēls. Viņu sauca Mārtiņš. Mārtiņam bija gads un divi mēneši.
Es nevarēju atbraukt uz izrakstīšanu. Aizbildinājos. Manam aizkaru salonam tieši bija liels pasūtījums, un es ar galvu iegāju darbā. Es vienkārši nezināju, kā skatīties uz Māras kundzi un Māri. Manu dēlu nosauca mana tēva vārdā. Bet viņu mazdēlu — viņa vārdā. Es atnācu pie viņiem pēc mēneša. Ar dārgu kombinezonu un rotaļlietām. Elīna satika mani. Viņa paskatījās uz mani un teica:
— Daces kundze, jūs atnācāt auklēt? Ja auklēt — nomazgājiet rokas un ņemiet. Viņš ir smags.
Un es paņēmu. Šis siltais, pēc piena smaržojošais kamols… Viņš uzreiz satvēra manu pirkstu. Un viss. Manas bruņas, ko es ar tādu grūtību atjaunoju pēc kāzām, sabruka.
— Sveiks, Mārtiņ, — es nočukstēju. — Esmu vecmāmiņa Dace.
Tagad Mārtiņš cēla torni no klucīšiem, ko viņam uzdāvināja “vectēvs Māris”. Klucīši bija vienkārši, koka, nekrāsoti.
— Ku-kū, — teica Mārtiņš, rādot uz torni.
— Jā, tornis, — es pamāju. — Tu būsi inženieris. Un nevis kāds tur… Es iekodu mēlē. “…aizkaru dizainers.”
Istabā ienāca Elīna ar paplāti.
— Kafiju, Daces kundze?
Viņa joprojām mani sauca vārdā un uzvārdā. Bet es viņu — Elīna. Es jau sen pārstāju gaidīt, ka viņa mani nosauks par “mammu”. Es to nebiju pelnījusi.
— Paldies, — es teicu.
— Mamma nodeva pīrādziņus, ar kāpostiem. Ņemsiet?
— Noteikti, — es pamāju.
Mēs apsēdāmies uz dīvāna. Mārtiņš uzreiz pieglaudās pie manis un sāka rāpties uz ceļiem, pieprasot “pi-pi” (dzert).
— Kārlis šodien aizkavēsies, — teica Elīna, iedzerot kafiju. — Atkal apspriede.
— Šis lielais strādātājs sevi nežēlo, — es nomurmināju pēc ieraduma.
— Viņš tiek paaugstināts. Par nodaļas priekšnieku.
Es paskatījos uz viņu.
— Tiešām? Un man…
— Un jums viņš baidās teikt, — pabeidza Elīna. — Baidās, ka jūs teiksiet: “Es taču teicu. Bez manis nebūtu ticis galā.”
Viņai bija taisnība. Es tieši tā arī padomātu.
— Un es viņam saku: “Tu esi malacis. Tu pats,” — Elīna paraustīja plecus. — Dažreiz viņiem tas ir vajadzīgāks nekā mūsu palīdzība, Daces kundze.
Viņa skatījās uz mani. Tā pati meitene no guļamrajona. Šajos trīs gados viņa nav pārvērtusies par “pasaules dāmu”. Viņa palika pati. Tikai tagad viņa bija māte. Un nodaļas priekšnieka sieva. Un šī dzīvokļa saimniece, par kuru viņi maksāja kopā.
— Tev taisnība, Elīna, — es teicu klusi.
Viņa uzsmaidīja.
— Es zinu.
Mārtiņš izdzēra kompotu un aisteidzās pie klucīšiem.
— Inga zvanīja, — pēkšņi teicu es.
Elīna pacēla uzacis.
— Mana bijušā bijusī, — es laboju. — Viņi aizgāja katrs savu ceļu uzreiz pēc kāzām.
— Es atceros.
— Zvanīja pagājušajā nedēļā. Stāstīja, ka Andris… nu, mans bijušais… atradis sev jaunāku. Un ka viņa palikusi bez nekā.
— Un ko jūs viņai teicāt? — Elīnas balsī pamodās interese.
— Es teicu: “Inga, a uz ko tu cerēji? Daba viņam ir slikta.”
Elīna aizrījās ar kafiju. Un tad iesmējās. Un es smējos kopā ar viņu. Tā bija pirmā reizē. Mēs smējāmies kā divas sazvērnieces. Kā divas draudzenes.
— Jūs esat ļauna, Daces kundze, — teica viņa, slaukot asaras.
— Es neesmu ļauna, — es teicu. — Esmu… procesā.
Tajā vakarā, kad es gāju prom, Elīna pēkšņi mani apturēja koridorā.
— Daces kundze…
Viņa turēja rokās maisiņu.
— Tēvs te lūdza nodot.
Es saspringu.
— Tas ir… uzlējums. Viņš saka, ka ļoti labs. Jums taču mugura…
Es skatījos uz trīs litru burku ar duļķainu brūnu šķidrumu. “Atslēdznieks-remontētājs” nodeva man sveicienus.
— Paldies, — es teicu, pieņemot burku. — Pasaki Mārim… paldies.
Ārā sniga. Es gāju uz savu mašīnu, piespiežot dārgajam kažokam burku ar uzlējumu un maisiņu ar pīrādziņiem. Es nekļuvu “brīva”. Es nesāku “dzīvot sev”. Tas viss ir muļķības. Es paliku es pati. Dace Zālīte. Bet man tagad bija Kārlis, kurš kļuva par nodaļas priekšnieku. Man bija Elīna, kura smējās ar mani par maniem jokiem. Un man bija Mārtiņš, kurš mīlēja manus “ku-kū”.
Es aizgāju līdz mašīnai un sapratu, ka aizkaru salonā mani šodien vairs nesagaidīs.
Es iesēdos pie stūres. Nolieku burku blakus sēdeklī.
Un pirmo reizi daudzu gadu laikā man nebija bail palikt vienai.
Jo es vairs nebiju viena.
