Lai gan man ir 73 gadi, es turpinu strādāt. Iemesls ir ne tikai tas, ka viena pensija laikam vairs nav pietiekama, bet arī tāpēc, ka es patiesi mīlu savu darbu un uzskatu sevi par vislabāko savā jomā. Jau piecdesmit gadus esmu grāmatvede lielā tekstila uzņēmumā — tas ir kaut kas, ko gribētu izcelt.
Bet pēdējos gados aiz muguras aizvien biežāk dzirdu čukstus:
— Varbūt jau laiks dot iespēju jaunajiem?
— Viņu drīz no šīs darba vietas atbrīvos…
Dažkārt ir neērti dzirdēt tādas piezīmes. Es rūpīgi veicu savus pienākumus un cenšos būt neaizvietojama. Bieži cilvēki vērtē pēc vecuma un ārējā izskata, kas var radīt neizpratni un neērtības. Ir grūti, kad visa ilgā pieredze un sasniegumi tiek saistīti tikai ar vecumu. Es vēlētos turpināt būt aktīva un piepildīta, ne tikai pavadīt laiku mājās ar ierastajiem hobijiem. Patiesībā darbs man dod jēgu un motivāciju, un bez tā būtu grūti justies labi.
Apstājās sveša automašīna, un kāds izmeta melnu atkritumu maisu: pēkšņi maiss sāka kustēties
Mani bērni jau sen dzīvo atsevišķi un arī uzstāj, lai es dotos pensijā.
— Padomā tikai, tu varēsi sēdēt ar mazbērniem!
— Bet vai jūs pajautājāt, vai es to gribu? Mazbērni drīz izaugs un aizmirsīs par mani. Ko tad es darīšu?
Pirms kāda laika birojā ieradās jauna meitene, viņai tikai 22 gadi, un viņa vēl ir nepieredzējusi un daudz ko nezina. Man uzdeva uzdevumu viņu apmācīt. Iespējams, ka Alinu gatavo, lai viņa aizstātu mani. Taču, godīgi sakot, es nedomāju, ka viņa spēs tikt galā ar šādu darba apjomu, neskatoties uz viņas labajām datorprasmēm.
Kā jūs domājat, ko man darīt? Vai ir vērts cīnīties par savu darbu vai labāk nodot visu pieredzi šai jaunajai meitenei? Vai tas būtu godīgi?
