“Desmit gadus par viņu sapņoju — un, lūk, beidzot dabūju! Tagad šis skaistulis ir mans un no manis vairs nekur netiks prom…”
Vakariņu laikā man fonā rādīja kādu televīzijas raidījumu. Kad viena sieviete pateica šos vārdus, es uzreiz paskatījos uz ekrānu — un man kļuva neērti viņas vietā.Kāpēc man kļuva kauns viņas vietā? Kāpēc viņa tiecas pakaļ kādam un pēc tam lepojas ar viņu kā par kādu balvu?
Ko gan viņa tik ilgi bija centusies iegūt? Varbūt kādu princi vai slavenu aktieri? Izrādījās, ka nē. Vīrietis bija no citas kultūras, vienkāršs un pieticīgs, bez īpašas ārienes vai bagātības. Parasts cilvēks, kādu sastopam ikdienā. Tad kas viņā bija tik īpašs, ka sieviete bija gatava viņu gaidīt un censties panākt tik daudzus gadus?
Grūti pateikt, vai tā ir mīlestība vai vienkārši ieradums. Pagājis gads kopš kāzām, un viņu kopdzīve izrādījusies citāda, nekā abi bija gaidījuši. Viņš godīgi pasaka, ka vēlētos vairāk rūpju un interesei vienam par otru, jo tas palīdzētu viņiem būt tuvākiem.
Kad raidījuma vadītāji pajautāja, vai viņš nav sācis skatīties citā virzienā, vīrietis mierīgi atbildēja — jā, ir. Tad atklājās stāsts par kaimiņieni, kura viņam patīk. Viņš atzīst, ka viņu piesaista sievietes, kuras pievērš uzmanību savam izskatam un izvēlas sievišķīgu stilu.
Pagājis tikai gads kopš kāzām, un vīrietis jau raugās citā virzienā. Par ko tad viņa tik ilgi sapņoja? Vai tiešām par šādu rezultātu?
Viņa saka, ka mīl un lūdz no vīra tikai mazumiņu — kaut vai puķes reizi gadā. Bet kur te loģika? Tieši viņa taču bija tā, kas tik ilgi pēc viņa tiecās. Varbūt tagad viņai pašai būtu jārāda, cik ļoti šīs attiecības viņai svarīgas.
Dažkārt kļūst neērti, skatoties uz noteiktām dzīves situācijām — pat ja tās attiecas uz cilvēkiem, kurus nepazīsti. Grūti saprast, kāpēc sieviete tik ļoti lepojas ar to, ka viņai izdevies panākt šīs attiecības. Viņa uzskata sevi par uzvarētāju, tomēr joprojām jūt, ka vīra jūtas nav tik stipras, kā viņa vēlētos. Gribas tikai pajautāt — ko viņa īsti gaidīja?
Šis stāsts liek aizdomāties par to, cik bieži cilvēki tiecas pēc tā, kas patiesībā viņiem neatnes gaidīto piepildījumu.
Dažkārt, iegūstot kāroto, mēs saprotam, ka ne attiecības, ne cilvēks nav tādi, kādus bijām iztēlojušies. Un varbūt svarīgākais nav kādu “iegūt”, bet gan saprast, vai kopā ar šo cilvēku tiešām jūtamies labi.
