— No Ineses? — es pajautāju, iedzerot malku karstas tējas.
— Nē. No Māra. Raksta: «Labi, Gunti, neapvainojies. Sievietes ir sievietes. Atsūti kartes numuru, pārskaitīšu. Žēl gurķu, sabojāsies taču. Veikala gurķus nav iespējams ieēst».
Es noliku tasi uz galda. Paskatījos uz vīru. Viņš jautājoši pacēla uzaci: sak, ko darīsim?
— Uzraksti viņam, — es teicu. — Ka gurķi nesabojāsies. Mēs tos pārdosim. Kaimiņienei, Valdas tantei, viņa jau sen prasīja. Bet viņiem… lai viņiem pērk veikalā. Ar atlaidi.
Guntis paskatījās uz mani ar cieņu. Pirmo reizi daudzu gadu laikā es viņa skatienā redzēju nevis vienkārši pieradumu, bet īstu lepnumu. Viņš lēnām uzrakstīja atbildi, nospieda «sūtīt» un nolika telefonu ar ekrānu uz leju.
— Pareizi, — viņš teica. — Pietiek.
Aukstais miers
Rudens padevās silts. Mēs ar Gunti pārdevām pusi sagatavju ciemata čatā — visu izķēra divās dienās, cilvēki vēl papildus prasīja. Par iegūto naudu es nopirku sev abonementu uz masāžu. Un jaunus zābakus. Ādas, ērtus. Inese nezvanīja līdz pat Jaunajam gadam. Bet 31. decembrī atsūtīja čatā atklātni ar eglīti — bez vārdiem, vienkārši pārsūtītu bildīti. Es atbildēju ar smaidiņu.
Mūsu attiecības nevis apsīka, bet pārgāja «aukstā miera» stadijā. Bet ziniet ko? Man tā patīk daudz labāk. Tāpēc, ka mīlestība paliek mīlestība, bet cieņa sākas tur, kur beidzas bezmaksas izmantošana. Un, kad maijā Inese piezvanīja un piesardzīgi pajautāja: «Antra, vai jūs nepārdodat liekus tomātu stādus?», es atbildēju:
— Pārdodam, Inese. Cik stādus tev vajag? Cenu aizsūtīšu ziņā.
Viņa sekundi paklusēja. Un teica:
— Labi. Sūti. Atbraukšu, samaksāšu un paņemšu.
Un šajā viņas «labi» bija vairāk patiesības nekā visās viņas iepriekšējās sajūsmās un lētajās šokolādēs. Lai pamēģina izaudzēt, novākt savu pirmo ražu, tikai tad viņa sapratīs darba vērtību.
Vai jūs spētu piestādīt rēķinu radiniekiem? Vai arī turpinātu viņus nest uz saviem pleciem, baidoties apvainot? Galu galā, reizēm, lai saglabātu ģimeni, vajag vienkārši vienreiz stingri nosaukt cenu.
