Ir viegli pieņemt, ka vientulība “vienkārši notiek”, kad kļūstam vecāki — ka tās ir neizbēgamas dzīves apstākļu sekas. Bet patiesība ir daudz personiskāka.
Daudzi cilvēki, kuri vēlāk dzīvē nonāk vientulībā, nekad to neplānoja. Viņiem reiz bija draugi, smiekli, sociālais loks. Bet kaut kur pa ceļam mazas kļūdas uzkrājās. Tilti netika atjaunoti. Ielūgumi palika bez atbildes. Emocionālās sienas kļuva arvien augstākas.
Es to esmu redzējis gan savā, gan citu dzīvē: cilvēki, kas šķietami ir starp draugiem, bet jūtas pilnīgi neredzami. Kad atskatāmies, šīs vientulības saknes bieži vien meklējamas tajā, kā jaunībā rīkojāmies ar draudzību.
Lasi arī: Kad ir jāuzrok dārzu pirms ziemas – uzzini, kad tas tiešām palīdz un kad vari mierīgi atpūsties
Šeit ir 8 draudzības kļūdas, kas bieži noved pie vientulības vēlāk dzīvē — un ko no tām varam iemācīties, kamēr vēl nav par vēlu.
1. Sajaukt ērtību ar patiesu saikni
Kad esam jaunāki, draudzības veidojas viegli. Tu dalies kopīgā kopmītnē, birojā, sporta zālē vai iecienītā bārā. Nav jāpieliek īpašas pūles — tuvums izdara darbu tavā vietā.
Taču, dzīvei mainoties, ērtība zūd. Draugi pārceļas, apprecas, audzina bērnus, maina karjeras. Cilvēki, kuri vēlāk dzīvē kļūst vientuļi, bieži ir tie, kas nekad neiemācījās apzināti uzturēt draudzības, kad ērtība vairs nebija pašsaprotama. Viņi gaidīja, lai citi piezvana, uzraksta vai uzaicina — bet paši iniciatīvu neuzņēmās.
Patiesas draudzības nebalstās uz ērtību; tās uztur pūles. Piezvanīt pirmam, atcerēties dzimšanas dienas, sarunāt tikšanos — šie sīkumi atšķir mūža draugus no pazudušām paziņām.
2. Izvairīšanās no ievainojamības
Daudziem mācīja, ka spēks nozīmē pašpietiekamību — ka emociju izrādīšana ir vājums. Tāpēc mēs paliekam virspusē, sarunājamies viegli.
Bet emocionāla tuvība ir draudzības skābeklis. Bez tās attiecības nosmok. Cilvēki, kas vēlāk kļūst vientuļi, bieži pārāk vēlu saprot, ka nekad īsti nav ļāvuši nevienam sevi iepazīt. Viņi dalījās stāstos, bet ne grūtībās. Viņi atbalstīja citus, bet nekad neļāva citiem atbalstīt sevi.
Ievainojamība nenozīmē pārmērīgu atklātību — tā nozīmē būt īstenam. Teikt: “Man iet grūti,” nevis “Viss labi.” Atzīt, kad esi sāpināts vai apjucis. Šādos godīguma mirkļos rodas īsta tuvība.
3. Sagaidīt, ka draugi “paši sapratīs”
Viens no klusākajiem draudzības slepkavām ir neizteiktas gaidas. Mēs pieņemam, ka cilvēkiem “vajadzētu zināt”, ko jūtam vai kā mums palīdzēt. Kad viņi to neizdara, mēs jūtamies nesaprasti un pamazām attālināmies.
Patiesība ir tāda — cilvēki nemāk lasīt domas. Tie, kuri ilgtermiņā saglabā dziļas draudzības, runā atklāti un dod citiem iespēju izlīdzināt situāciju. Ja jūties atstumts — pasaki. Ja tev vajag atbalstu — palūdz. Liela daļa liekās distances starp draugiem rodas no lietām, kas paliek neizteiktas.
4. Veco draugu atstāšana novārtā, sākot jaunus dzīves posmus
Dzīves gaitā parādās jauni cilvēki — kolēģi, vecāku grupas, kaimiņi. Vieglāk ir ļaut vecajām draudzībām izplēnēt fonā. Taču vecie draugi glabā kaut ko neaizstājamu: kopīgu vēsturi. Viņi atceras, kas tu biji pirms amatiem, panākumiem un pienākumiem. Viņi redz tevī īsto cilvēku.
Tie, kas kļūst vientuļi, bieži vēlāk saprot, ka nav uzturējuši šīs ilgtermiņa saites, kad tam bija iespēja. Viņi pieņēma, ka “tās vienkārši būs tur vienmēr”. Bet draudzības jāapkopj. Pat īsa ziņa — “Hei, domāju par tevi” — var saglabāt saikni dzīvu. Tas šķiet sīkums, bet pēc gadiem var nozīmēt ļoti daudz.
5. Skaitīt “punktus”
Draudzība nav darījums — tā ir plūsma. Bet daži cilvēki neapzināti to pārvērš bilancē: “Es zvanīju pēdējo reizi, tagad viņiem jāpiezvana man.”
Šāda pieeja lēnām grauj siltumu un dāsnumu, aizstājot tos ar klusām aizvainojuma druskām.
Ar laiku tie, kas pastāvīgi skaita pūles, sāk atkāpties, gaidot “taisnīgumu”, kas nekad nepienāk. Viņu draudzības izplēn — nevis tāpēc, ka citiem nerūpēja, bet tāpēc, ka attiecības kļuva aprēķinātas.
Veselās draudzībās reizēm viens dod vairāk, reizēm otrs. Galvenais — abiem rūp, pat ja ritms mainās.
6. Nespēja mainīties kopā ar draugiem
Cilvēki mainās — viņu vērtības, mērķi, grafiki un intereses. Tie, kas vēlāk dzīvē jūtas sociāli piepildīti, ir tie, kas pielāgojas šīm pārmaiņām. Daudzi, gluži pretēji, turas pie vecās dinamikas. Viņi gaida, ka draugi būs tādi paši kā agrāk. Kad tas nenotiek, rodas vilšanās.
“Es vairs viņus nepazīstu,” viņi nodomā — un tā vietā, lai atjaunotu saikni jaunā līmenī, vienkārši attālinās. Draudzība nav par to, lai noturētu cilvēkus pagātnē. Tā ir par kopīgu izaugsmi — iepazīt, kas viņi kļūst, un ļaut viņiem darīt to pašu ar tevi.
7. Lepnuma izvēle pār izlīgumu
Katra ilgstoša draudzība piedzīvo konfliktus — pārpratumus, sāpes, vilšanos. To, vai draudzība izdzīvo, nosaka kā mēs ar to tiekam galā.
Daudzi cilvēki kļūst vientuļi, jo izvēlas lepnumu, nevis mieru. Viņi gaida, lai otrs atvainotos pirmais. Ļauj klusumam ievilkties, līdz tas kļūst pastāvīgs. Tie, kas paliek saistīti, iemācās teikt: “Tu man esi svarīgāks par šo strīdu.” Viņi ir gatavi runāt, pat ja tas ir neērti, un bieži sper pirmo soli.
Ja esi zaudējis draugu un klusībā vēlies, lai būtu citādi — atceries: reti kad ir par vēlu uzrakstīt to ziņu. Lielākā daļa cilvēku ir daudz atvērtāki izlīgumam, nekā mēs domājam.
8. Sajaukt neatkarību ar izolāciju
Sabiedrībā, kas slavē neatkarību, daudzi sajauc pašpietiekamību ar spēku. Viņi nevēlas “uzkrauties” citiem vai šķist vajadzīgi.
Bet saikne nav slogs — tā ir pamatvajadzība.
Cilvēki, kas jūtas visvientuļāk vēlāk dzīvē, bieži veidojuši identitāti ap neatkarību. Viņi lepojas, ka nekad nelūdz palīdzību. Bet, atsakoties paļauties uz citiem, viņi neapzināti iemācīja visiem — neuzrādīties.
Neatkarība un saikne nav pretstati — tie ir sabiedrotie. Tu vari stāvēt pats un vienlaikus paļauties uz citiem. Tieši tas ir emocionālas brieduma pamats.
Noslēgumā: nekad nav par vēlu atjaunot saikni
Ja atpazīsti sevi kādā no šiem modeļiem, neļauj vainas sajūtai tevi pārņemt. Visi pieļaujam kļūdas draudzībā. Dzīve kļūst aizņemta. Mēs attālināmies, pieņemam, aizmirstam, atliekam.
Bet labā ziņa ir šī: nekad nav par vēlu atjaunot savu loku.
Sazinies ar vecu draugu. Uzaicini kādu uz kafiju. Sāc maziem soļiem — bet sāc.
Patiesas draudzības — tās, kas iztur gadu desmitus — netiek būvētas ar lieliem žestiem. Tās veidojas mazos mirkļos — piepūlē, godīgumā un klātbūtnē.
