Es ierados Augšdaugavas novadā novembra beigās, kad lapas jau bija nobirušas un no rītiem zemi klāja pirmais sals. Ciems atradās lielas meža malas malā, četrdesmit kilometru attālumā no tuvākā novada centra
Mazs, apmēram simts pastāvīgo iedzīvotāju, pārsvarā pensionāri. Man te bija atstāta māja no radiniekiem — negaidīts un īpaši nevajadzīgs mantojums, bet es nolēmu atbraukt, apskatīt, varbūt pārdot. Māja izrādījās stingra, celtā vēl septiņdesmitajos gados no baļķiem. Apkure ar krāsni, aka pagalmā, pirts dārzā. Romantika — ja nedomā par to, ka tuvākais veikals ir piecus kilometrus tālu un mobilais tīkls darbojas tikai ciema malā.
— Uz ilgu laiku atbrauci? — jautāja kaimiņiene, kad izkrāvu mantas no mašīnas.
— Uz pāris nedēļām. Apskatīšu māju, izlemšu, ko ar to darīt.
Viņa ilgi uz mani skatījās. Tad nopūtās.
— Tikai naktī nestaigā. Un, ja dzirdēsi vilkus — tūlīt ej mājā. Logus aizver, durvis aizslēdz. Un neskaties pa logu, ja viņi ir tuvu. Saprati?
Es pasmējos.
— Vilkus? Vai te ir kāds rezervāts?
— Ne rezervāts. Vienkārši naktīs nestaigā. Mūsējie tā dara. Un tad viss ir kārtībā.
Protams es par to tikai pasmējos. Nodomāju – kārtējie lauku tantuku izdomājumi. Pirmās trīs dienas pagāja mierīgi. Es savedu māju kārtībā, salaboju jumtu, šķiroju tantes mantas. Vakaros kurināju krāsni, lasīju pie petrolejas lampas — elektrību bieži atslēdza. Klusums bija tāds, ka varēja dzirdēt, kā krāsnī sprakšķ malkas. Ceturtajā naktī es dzirdēju vilku gaudošanu.
Garš, skumjš gaudiens, kas nāca no meža puses. Viena balss. Tad otra. Trešā. Tās savijās kopā šausminošā melodijā. Es piecēlos, piegāju pie loga. Mēnessgaisma apspīdēja pļavu mājas priekšā. Mežs stāvēja kā melna siena. Un pļavas malā, pie pašas malas, stāvēja vilki. To bija kādi desmit. Lieli, pelēki, ar acīm, kas tumsā mirdzēja. Viņi sēdēja, pacēluši purnus pret debesīm, un gaudoja. Lēni, ritmiski, it kā izpildot kādu senu rituālu.
Draugs Edgars nesen atgriezās no Kanādas un pastāstīja, kāpēc viņš vairs nevar tur dzīvot
Es skatījos uz viņiem apburts. Un tad viens vilks — vislielākais, droši vien barvedis — pagrieza galvu manā virzienā. Paskatījās tieši uz mani.
Es atrāvos no loga. Viņa skatienā bija kaut kas… cilvēcīgs. Pārāk apzināts dzīvniekam. Viņš neskatījās kā vilks uz medījumu. Viņš skatījās kā cilvēks uz cilvēku. Es atkāpos dziļāk istabā. Aizvilku aizkarus. Apsēdos uz soliņa, mēģinot nomierināt elpu.
Gaudošana turpinājās vēl kādas divdesmit minūtes. Tad apklusa. No rīta aizgāju pie tās pašas kaimiņienes. Viņa sēdēja uz lieveņa, lobīja saulespuķu sēklas.
— Vilki vakar gaudoja, — sacīju es.
— Gaudoja, — viņa pamāja ar galvu. — Katru nakti gaudo. Pieradīsi.
— To bija daudz. Es saskaitīju desmit.
— Vairāk. Varbūt divdesmit, varbūt trīsdesmit. Neviens precīzi nezina.
Es apsēdos blakus.
— Kas te īsti notiek? Vilki tā neuzvedas. Viņi parasti baidās no cilvēkiem.
Viņa ilgi klusēja. Tad nolika sēklas malā.
— Tu esi dzirdējis par ciemu Ieleja?
Es pakratīju galvu.
— Bija tāds ciems, trīs kilometri no šejienes. Pāri mežam. Liels, ap astoņdesmit cilvēku. Pastāvēja līdz deviņdesmit otrajam gadam. Pēc tam… pazuda.
— Kā — pazuda?
— Tā arī pazuda. Visi reizē. Vienas nakts laikā. No rajona atbrauca — ciems tukšs. Mājas veselas, mantas vietās, ēdiens uz galdiem. Bet cilvēku nav. Neviena. Meklēja mēnesi. Neatrada nevienu.
— Un kas tālāk?
— Pēc nedēļas parādījās vilki. Vesels bars. Liels, dīvains. Klīst pa mežu, gaudo naktīs. Dažreiz iznāk pie mums, uz malas pusi. Skatās. It kā kaut ko gaidītu. Vecie saka: tie ir tā ciema iedzīvotāji. Pārvērsti zvēros. Tagad viņi nav ne cilvēki, ne vilki. Iesprūduši starp.
— Tā ir leģenda.
— Leģenda, — viņa paraustīja plecus. — Tikai tu naktī durvis aizslēdz. Un pa logiem neskaties. Viņiem nepatīk, kad uz viņiem skatās.
Es neticēju pasakām par lāstiem. Bet tajā naktī tomēr aizslēdzu durvis un aizvilku visus aizkarus. Vilki atnāca atkal. Es dzirdēju, kā viņi staigā ap māju. Kā viņu ķepas čaukst zālē. No sienas puses nāca smaga elpa. Viens piegāja pie durvīm — es dzirdēju, kā viņš ošņā spraugu zem sliekšņa. Skrāpēja ar nagiem pa koku. Pēc brīža aizgāja.
Es gulēju tumsā, nekustoties. Klausījos. Sirds dauzījās tik skaļi, ka likās — to var dzirdēt ārā.
Un pēkšņi — balss.
Klusā, aizsmakusī, nākoša no ārpuses:
— Ielaid…
Es sastingu.
— Ielaid… mūs…
Tā nebija gaudošana. Tās bija vārdos sakāmas skaņas. Cilvēcīgas, tikai caur zvēra muti izlaistas, bet tomēr atpazīstamas.
— Auksti… Ielaid…
Es aizvēru acis, pārvilku segu pār galvu. Aizspiedu ausis ar plaukstām.
Bet balsis turpinājās:
— Ielaid… Mēs… cilvēki… Ielaid… mājās…
Nezinu, cik ilgi tas turpinājās. Stundu, varbūt divas. Tad apklusa. No rīta izgāju ārā. Ap māju bija pēdas — simtiem vilku ķepu nospiedumu, dziļu, skaidru. Tie veidoja apli, it kā bars visu nakti būtu gājis apkārt, atkal un atkal. Un uz durvīm bija skrāpējumi. Dziļi, svaigi. Trīs vertikālas švīkas, no augšas līdz apakšai. Es nolēmu aizbraukt uz novada centru. Uzzināt par to ciemu. Pārbaudīt, vai tas viss ir patiess, vai tikai ciema biedēšanas stāsti.
Bibliotēkā atradās vecs arhīvs. Avīžu komplekti, dokumenti. Es tur pavadīju visu dienu, rakņājoties pa putekļainām mapēm.
Un atradu. Raksts vietējā avīzē no deviņdesmit otrā gada oktobra: “Noslēpumainā iedzīvotāju pazušana.” Oficiālā versija — masveida pārvākšanās. Bet starp rindām bija skaidrs — neviens nesaprata, kas noticis. Cilvēki pazuda vienas nakts laikā. Astoņdesmit trīs cilvēki. Visi reizē.
Kādi ēdieni agrāk tika uzskatīti par delikatesi, bet tagad tie ir nepelnīti aizmirsti
Bija arī vēl viens raksts, vēlāk, no deviņdesmit trešā gada: “Vilku bars traucē apkārtējās apdzīvotās vietas.” Tur aprakstīja neparastu vilku baru, kas parādījies šajā apvidū. Lieli, cilvēkus nebaidās. Uzbrukumu nebija, bet iedzīvotāji sūdzējās par nepārtrauktu gaudošanu, par to, ka vilki tuvojas mājām, skatās logos. Atbrauca mednieki. Nodzina trīs. Bet pēc tam bars kļuva vēl niknāks. Gaudoja katru nakti. Ielenca mājas. Skrāpēja durvis. Tad nolēma viņus likt mierā.
Es nofotografēju rakstus telefonā un devos atpakaļ.
Vakarā parādīju foto kaimiņienei.
— Redzi, — viņa pamāja. — Visi zina. Tikai skaļi nesaka. Jo, ja runā — vilki dzird. Un dusmojas.
— Bet kā tas var būt iespējams? Cilvēki nevar pārvērsties par vilkiem!
— Un kas teica, ka tie ir cilvēki? — viņa paskatījās uz mani. — Varbūt tie ir vilki, kuros ieliktas cilvēku dvēseles. Vai kaut kas pa vidu. Nezinu.
Tikai zinu, ka viņi atceras. Atceras, kas bija. Un cieš. Tāpēc gaudo. Tāpēc prasa ielaist. Viņi grib mājās. Bet māju vairs nav.
— Kas notika ar to ciemu? Ar mājām?
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
