— Sadega. Gadu pēc pazušanas. Laiki bija nemierīgi, deviņdesmit trešais gads. Runāja, ka no kaut kādas iestādes cilvēki atbrauca. Dokumentus rādīja. Teica — bīstama zona, kaut kāds piesārņojums. Viss tika apliets, aizdedzināts. Norobežots uz laiku. Pēc tam norobežojumu noņēma. Gribēja, lai vietu aizmirst.
Es klusēju, pārdomājot dzirdēto.
— Un kur tas ciems bija?
— Kāpēc tev?
— Gribu paskatīties.
Kaimiņiene ilgi uz mani skatījās. Tad nopūtās.
— Pa veco meža ceļu. Trīs kilometri uz ziemeļiem. Redzēsi pelnu laukumu — tad būsi atnācis. Tikai nenakšņo tur. Un līdz tumsai atgriezies. Viņi tur pulcējas. Katru nakti nāk uz to vietu. Gaudo. Staigā pa apli. It kā kaut ko meklētu. Nākamajā dienā es tur aizgāju. Paņēmu mugursomu, lukturīti, nazi — katram gadījumam. Taka bija aizmigusi, bet vēl samanāma. Gāju kādu stundu ar pusi.
Un iznācu uz pelnu laukuma. Milzīga pļava, līdz pamatiem izdegusi. Pamatu atliekas — kādi divdesmit, ne mazāk. Apdeguši ķieģeļi, ogļu melnumā pārklāti baļķi, sagāzušies dūmeņi. Zāle caur pelniem lauzās laukā, bet bija vāja, reta. Es staigāju starp drupām, vērodams. Te bija māja. Te vēl viena. Te, laikam, iela. Ciems bijis liels, ar skaidru plānojumu. Vieta izvēlēta laba — uz kalna, ar skatu uz mežu.
Kāpēc to nodedzināja? Es aizgāju līdz pašam centram. Tur stāvēja kaut kas dīvains — akmens stabs, apmēram divus metrus augsts. Pilnībā klāts ar dīvainiem simboliem — it kā vijumiem, rūnām, nesaprotamām zīmēm. Vecs, laikapstākļu izdilis, bet joprojām salasāms. Akmenī bija redzama plaisa — dziļa, gandrīz caur visu stabu. Es piegāju tuvāk. Pieskāros akmenim ar roku. Auksts. Ledains, lai gan diena bija silta.
Un tad es dzirdēju čukstus. Klusus, gandrīz nesadzirdamus. Tie nāca no kaut kurienes zem zemes. Daudzas balsis, kas saplūda vienā dūkoņā: Palīdzi… atbrīvo… salauz… Es atrāvu roku. Atkāpos. Čuksti apklusa. Es paskatījos apkārt. Pļava bija tukša. Bet svešas klātbūtnes sajūta nepazuda. It kā kāds uz mani skatītos. No meža. No zemes apakšas. No visurienes. Es pagriezos un ātri devos prom. Tajā naktī miegs nenāca. Es gulēju, skatījos griestos, atcerējos akmeni. Simbolus. Čukstus. Plaisu.
Palīdzi. Atbrīvo. Salauz. Ko tas nozīmēja?
Ap diviem naktī atnāca vilki. To bija daudz. Ļoti daudz. Es dzirdēju, kā viņi aplenc māju. Kā ķepas švīkst pa zāli. Kā elpa — smaga, aizdusa pilna. Tad sākās gaudošana. Skaļa, stiepta. Visi reizē kā koris. Es piecēlos, piegāju pie loga. Atvēru aizkaru mazā spraugā. Paskatījos ārā. Vilki sēdēja ap māju. Ciešā lokā. Paciestām purniem pret debesīm. Gaudoja. Bet tad, it kā pēc pavēles, apklusa. Un visi reizē pagrieza galvas uz mani.
Visi. Vienlaikus. Divdesmit acu pāru. Dzelteni, spīdoši tumsā. Bet tajos bija kaut kas cilvēcīgs. Lūgums. Vadošais vilks piecēlās. Lēni pienāca pie mājas. Apstājās pie loga. Uzlika priekšējās ķepas uz palodzes. Paskatījās man acīs.
— Kas? Kas jūs tur?
Es atkal piegāju pie loga. Paskatījos uz vadošo vilku.
— Ko es varu darīt?
Vilks atkāpās. Apsēdās. Skatījās uz mani. Tad visi aizgāja. Es negulēju līdz rītam. Domāju. Analizēju. Mēģināju saprast, vai neesmu sajucis prātā. Ciems ar akmens rūnām. Tas viss izklausījās pēc murga. Kā lēts šausmu stāsts. Bet es redzēju viņu acis. No rīta es atkal aizgāju pie kaimiņienes.
— Pastāstiet man par tiem notikumiem.
— Bija ciemā viens vecis. Sauca par zintnieku. Pie viņa nāca, kad bija kādas problēmas. Viņš palīdzēja. Bet pēc tam… ar viņu kaut kas notika. Prāts aptumšojās. Sāka runāt dīvainas lietas. Ka cilvēki ir grēcīgi. Ka viņus vajagot šķīstīt. Ka zeme esot nobūrusi ciemu par mantkārību.
— Par kādu mantkārību?
— Mežu izcirta. Daudz. Zem vasarnīcām pārdeva. Viņš bija pret. Teica — mežs ir svēts, to nedrīkst aiztikt. Bet neviens neklausījās. Tad viņš… izdarīja kaut ko. Naktī uz Veļu dienu. Atnesa uz centrālo laukumu akmeni. Lielu, ar rūnām. Aplika ar zariem. Aizdedzināja ugunskuru. Un sāka runāt. Kaut kādu buramvārdu. Senā valodā.
— Un kas notika?
— No rīta viss ciems bija pelnos. Astoņdesmit trīs cilvēki. Visi kā viens. Bet viņš pazuda. Runā, ka viņš uguni pielicis.
Es sajutu, kā pa muguru pārskrien aukstums.
— Un kā var noņemt lāstu?
— Nezinu. Neviens nezina. Akmens ir ciets kā dzelzs. Ar uguni dedzināja — nedeg. Ar āmuru dauzīja — tikai plaisa parādījās. Bet nesalūza.
— Bet ja to salauztu? Ja pilnībā iznīcinātu?
— Tad, droši vien vilki pazustu. Bet kā to salauzt? Plaisa tur ir, tā stiepjas cauri visam akmenim. Varbūt pa to arī varētu sadalīt. Bet vajag lielu spēku.
Es domāju par to trīs dienas. Iespēju bija maz. Akmeni vajadzēja šķelt pa plaisu. Bet kā? Ar āmuru? Ar ķīli? Es atcerējos vectēvu. Viņš bija kalējs, bērnībā man stāstīja par akmeņiem. Kā tos šķeļ. Teica: “Ja ir plaisa — iesit dzelzs ķīli. Spēcīgi. Precīzi. Akmens pats pārplīsīs vājākajā vietā.” Tantes šķūnītī bija kamanas. Smagas, kārtīgas. Un darbnīcā — dzelzs ķīļi, palikuši no veciem darbiem.
Es nolēmu pamēģināt. Ceturtajā dienā es paņēmu mugursomu. Ieliku tur kamanas, trīs dzelzs ķīļus, mazāku āmuru. Pudelīti ūdens, maizītes. Devos uz mežu. Gāju uzmanīgi. Nasta bija smaga, kamanas vilka plecu, bet es gāju, neapstājoties. Pusdienlaikā nonācu tajā vietā. Pļava bija tukša. Klusa. Tikai vējš šalkoja kokos.
Es piegāju pie akmens. Tas stāvēja turpat — pelēks, ar rūnām klāts, auksts. Plaisa bija redzama skaidri — dziļa, stiepās gandrīz caur visu stabu. Es pieskāros tam. Un atkal dzirdēju čukstus:
Palīdzi… atbrīvo… salauz…
— Tagad, — es teicu skaļi. — Tagad mēģināšu.
Es izņēmu pirmo ķīli. Pieliku to plaisas platākajā vietā. Paņēmu āmuru. Piesitu. Ķīlis iegāja ap centimetru. Vēl viens sitiens. Vēl viens. Ķīlis iedziļinājās. Es paņēmu kamanas. Aizcirtu ar visu spēku. Zvans atskanēja pa pļavu. Ķīlis iegāja dziļāk. Plaisa nedaudz paplašinājās. Otru ķīli iedzinu augstāk. Bija grūti, bet es turpināju.
Trešais ķīlis — pie pamatnes. Tagad visi trīs ķīļi rēgojās no plaisas dažādos augstumos. Es atkāpos. Paņēmu kamanas abās rokās. Mērķēju uz vidējo ķīli.
— Lūdzu, — es čukstēju. — Lūdzu, lai izdodas.
Es pacēlu kamanas un ar visu spēku trāpīju. Dunējums. Plaisa aizgāja tālāk. Akmens sakustējās. Vēl viens. Un vēl viens. Akmens pārplīsa. Tas sašķēlās divās daļās. Tās nokrita katra uz savu pusi ar dobju troksni. Rūnas uz virsmas izdzisa, kļuva pelēcīgas, it kā visa spēka vairs nebūtu.
Tur, kur stāvēja akmens, zemē bija padziļinājums. Un tajā kaut kas mirdzēja. Es pieliecos un pacēlu. Medaljons. Vecs, aptumšojis, uz ķēdītes. Es to atvēru. Iekšā — fotogrāfija. Melnbalta, izbalējusi. Vīrietis, sieviete, divi bērni. Ģimene. Es apgriezu medaljonu. Aizmugurē bija iegravēts: “Smirnovu ģimene. 1985.”
Lasi vēl: Desmit gadus braucām zvejot uz šo ezeru, bet tajā dienā mistiski apmaldījāmies mežā pie Valkas
Es saspiedu medaljonu dūrē. Piecēlos. Paskatījos uz mežu.
— Jūs esat brīvi, — es teicu klusi. — Ejiet mājās.
Atbildes nebija. Tikai vējš šalkoja kokos. Bet gaiss kļuva… vieglāks. It kā kaut kas smags, kas trīsdesmit gadus bija nospiedis šo vietu, būtu izzudis. Es vakarā atgriezos ciemā Noguris, iztukšots, bet iekšēji mierīgs. Es biju izdarījis, ko varēju. Tajā naktī vilki neatnāca. Negaudoja. Neaplenca māju. Nešņāpās pie durvīm. Tikai klusums.
Es gulēju tumsā, klausījos. Nekā. Tikai vējš aiz loga un cikādes kaut kur tālumā. No rīta es izgāju uz lieveņa. Paskatījos apkārt. Nekādu pēdu. Pļava mājas priekšā tukša. Kaimiņiene izgāja no sava nama. Ilgi skatījās uz mani.
— Tu kaut ko izdarīji? — viņa jautāja.
— Jā. Salauzu akmeni.
Viņa ilgi klusēja. Tad pamāja ar galvu.
— Viņi aizgājuši. Es jūtu. Pirmo reizi vairāk nekā trīsdesmit gadu laikā mežs ir kluss. Mierīgs. It kā kaut kas smags būtu noņemts. — Viņa pārkrustījās. — Paldies tev, dēliņ. Tu viņus atbrīvoji.
Es nodzīvoju tajā ciemā vēl nedēļu. Pabeidzu iesākto, sakārtoju māju. Nolēmu nepārdot — paturēt sev. Varbūt noderēs. Vilki vairs neparādījās. Mežs bija parasts — putni dziedāja, vāveres lēkāja kokos, vējš čukstēja priedēs. Pirms aizbraukšanas es vēlreiz aizgāju uz to vietu. Akmens lauskas gulēja turpat. Es tās neaiztiku. Lai paliek. Lai aizaug ar zāli, lai aizmirstas.
Bet medaljonu es paturēju. Ieliku kabatā. Kā atgādinājumu. Par to, ka dvēseles var atbrīvot. Ja cenšas. Un ja nebaidās. No ciema es aizbraucu nākamajā dienā. Bet dažreiz, naktīs, man joprojām sapņos redzu mežu. Vilki, sēdoši lokā zem mēness. Un vadošais vilks, kas skatās uz mani ar pateicīgu skatienu. Pēc tam viņi pieceļas. Pagriežas. Un dodas prom mežā. Klusi, mierīgi. Bez gaudošanas. Vienkārši aiziet.
Un es pamostos ar dīvainu sajūtu. It kā kaut kas svarīgs būtu noslēdzies. It kā es būtu izlabojis kļūdu, kuru pats nebiju izdarījis. Medaljons joprojām guļ pie manis mājās. Uz plaukta. Blakus grāmatām. Dažreiz es uz to paskatos. Uz izbalējušo fotogrāfiju. Uz to cilvēku sejām un domāju — viņi tagad ir tur, kur tiem jābūt. Aiz šīs pasaules robežas. Mierā.
Un vilki vairs neklejo pa mežu. Negaudo naktīs. Nenāk pie durvīm. Jo viņu tur vairs nav.
