Kad Dace apprecējās ar Arti, viņa jutās kā laimīgākā sieviete pasaulē. Viņi bija jauni, laimīgi, plānoja nākotni. Bet bija tikai viens bet… Kā teica Daces mamma: “Kopā ar Arti tu apprecēji arī viņa māti.”
Un tā arī bija. Anna, vīramāte, dzīvoja netālu – 40 km no Rīgas, pavisam blakus Ogrei. Tāpēc kaut kā sanāca, ka vīrs bieži brauca “garām” vai arī – viņa pati prasīja, lai atbrauc. Vai arī – komplektā ar gurķīšiem no dārza, atbrauca arī pati līdz Mežciemam.
Pirmajā reizē viņa Dacei aizrādīja bija par aizkariem:
— Zini, meitiņ, baltie aizkari pie šitādiem logiem izskatās pliekani. Man, kad mēs ar Arta tēti dzīvojām, bija tādi ar rozītēm — tad tā mājīgāk.
Nākamajā reizē jau tas bija par veļas žāvēšanu:
— Tu drēbes uz auklas karini pārāk cieši. Tad gaiss netiek klāt, un tās slikti žūst.
Dacei sākumā šķita, ka viņai liekas kaut kas… Nu nevar būt, ka tā tiešām tagad būs visu laiku. Viņa mēģināja runāt ar Arti. Bet ko viņš? Tikai pasmējās:
— Ai, mammu jau tu nepārmainīsi. Viņa tāda ir – visu grib padarīt labāku.
Bet Dace nejutās, ka kāds grib kaut ko padarīt labāku. Viņai šķita, ka kāds grib pārņemt kontroli. Reiz viņa pat nolēma — “viss, vairs nelaidīšu viņu savā mājā, lai dzīvo ar savām rozītēm”. Bet nākamajā dienā, kad mazais Otto bija apaukstējies un Artis bija darbā, tieši Anna pirmā atbrauca ar termosā ielejamu tēju un karstu zupu.
— Dzirdēju, ka mazajam temperatūra. Te ir avenājs un medus, uzvāri, kad pamodīsies, viņa tikai noteica, un Dacei kļuva kauns par visām savām domām.
Lasi vēl: “Kad vējā dzirdi čukstus, tad…”: senlatviešu baisie ticējumi par Veļu dienām 10. un 11. oktobrī
Pagāja daži gadi.
Dace jau pati bija iemācījusies “necepties”. Kad Anna kārtējo reizi komentēja, viņa tik pasmaidīja un teica:
— Jā, mammu, varbūt citreiz pamēģināšu tā.
Un ar to viss beidzās.
Bet īstais brīdis pienāca tad, kad pati Anna pēkšņi sajutās slikti. Viņa vairs nebija tik stipra, grūtāk bija kustēties. Tad Dace aizveda viņai zupu – tieši to pašu boršču, kuru reiz vīramāte bija kritizējusi līdz pēdējai karotei.
Anna pagaršoja to un pasmaidīja:
— Garšīgi, meitiņ. Tieši tā, kā man garšo.
Dace pajokoja:
— Nu, redz, laikam iemācījos tos burkānus pareizi izvārīt.
Anna tikai pamāja ar galvu:
— Redzi, tu domā, ka es tevi gribēju pamācīt. Bet patiesībā… es tikai baidījos, ka tu mani nemīli. Kad cilvēks jūtas lieks, viņš sāk mācīt citus, lai justos vajadzīgs.
Dace toreiz neko neatbildēja. Bet, kad viņa vēlāk to vakarā pārdomāja, saprata — vīramāte viņu nekad nav gribējusi pārmācīt vai ko kontrolēt. Viņa vienkārši baidījās pazaudēt savu vietu viņu pasaulē.
No tās dienas Dace vairs neapvainojās.
Kad Anna zvanīja ar padomu, viņa atbildēja:
— Paldies, mamm, paskatīšos, kā labāk.
Un viņa tiešām to domāja — nevis aiz pienākuma, bet ar pateicību.
Reizēm dzīves lielākās mācības atnāk nevis caur skaistiem vārdiem, bet caur maziem, kaitinošiem komentāriem.
