Attiecību norēķins. Dace atklāti stāsta par piedzīvoto. Ir sievietes dzīvē mirkļi, kas to sadala “pirms” un “pēc”
Parasti tas ir kaut kas globāls: precības, bērns, dzīves vietas maiņa. Taču reizēm par šādu ūdensšķirtni kļūst viena vienīga saruna, kas noplēš visas maskas un parāda realitāti tādu, kāda tā ir, — aukstu un neomulīgu. Tieši tāds stāsts notika ar manu labu paziņu Daci. Viņai ir 55 gadi, viņa ir enerģiska, kopta sieviete ar brīnišķīgu humora izjūtu. Bērni ir izauguši un dzīvo savās ģimenēs, darbs ir stabils.
Viņai ir savs neliels, bet mājīgs divistabu dzīvoklis Rīgā. Dzīvo un priecājies. Un viņa priecājās. Bet pirms gada viņas dzīvē parādījās Andris. Šķita, ka tas bija tas pats “vēlais likteņa dāvinājums”. Vienaudzis, brīvs, ar savu lauku māju, kurā viņš dzīvoja viens pēc meitas aizbraukšanas. Viņš rūpējās skaisti: ziedi bez iemesla, braucieni dabā, komplimenti, no kuriem Dace, atradusi no šādas uzmanības, vienkārši uzplauka.
Pēc gada tādām ideālām, kā kino, tikšanās reizēm Andris viņai izteica piedāvājumu. “Dace, es tā vairs nevaru,” viņš sāka kādā vakarā. “Šī braukāšana šurp un turp… Tu pie sevis, es pie sevis. Mēs taču neesam pusaudži. Es gribu iemigt un pamosties blakus tev. Pārbrauc pie manis. Dzīvosim kopā, kā viena ģimene.”
Dace bija septītajās debesīs no laimes. Tas bija tieši tas, kas viņai tik ļoti pietrūka, — māju, ģimenes, uzticama pleca sajūta. Viņi apsprieda detaļas. Dace nolēma savu dzīvokli izīrēt. Tas šķita saprātīgs un praktisks lēmums, kas viņai dotu papildu ienākumus.
Un tad pienāca tā diena
Mantas pārvestas, Andra lielajā mājā parādījās viņas mīļākā vāze, bērnu fotogrāfijas un mīksts pleds uz dīvāna. Tā sāka šķist ne tikai viņa māja, bet gan viņu kopīga ligzdiņa. Pirmo nedēļu viņi baudīja laimi: kopā gatavoja vakariņas, pastaigājās pa dārzu, kaldināja nākotnes plānus. Bet tad notika “tā pati” saruna
Viena budžeta stāsts
Tas bija parasts sestdienas vakars. Viņi pavakariņoja, Andris izslēdza stāvlampu, radot lietišķu, nevis romantisku atmosfēru, un pievilka sev tuvāk bloknotu un pildspalvu. “Dace, mums jāapspriež mūsu budžets,” viņš teica nopietnā tonī. “Tagad mēs dzīvojam kopā, un visā jābūt kārtībai, īpaši finansēs. Tu taču piekrīti?” “Protams, mīļais,” bezrūpīgi atbildēja viņa, domājot, ka runa būs par kopīgiem uzkrājumiem atvaļinājumam.
Tā kā “dzīvošanai” viņa viņam bija iedevusi burtiski pirms dažām dienām 200. Un domāja, ka līdz nākamajai algai sarunas neradīsies. Taču viņa kļūdījās. “Tātad, skaties,” viņš sāka zīmēt bloknotā kolonnas. “Komunālie maksājumi par māju vidēji ir aptuveni 150 eiro mēnesī. Pārtika — tie ir vēl četri simti, vismaz. Plus sadzīves ķīmija, internets, sīki izdevumi mājai. Kopumā sanāk apmēram 700 mēnesī. Es piedāvāju to dalīt uz pusēm. No katra pa 350. Tas ir godīgi.”
Dace nedaudz saspringa. Viņas alga nebija neaptverami liela, un šāda summa veidoja vairāk nekā pusi no viņas ienākumiem. Bet viņa pamāja. Galu galā viņa arī šeit dzīvo un ēd. Tas patiešām šķita godīgi. “Labi, es piekrītu,” viņa teica. “Lieliski,” apmierināti pamāja Andris un bloknotā atzīmēja. “Ejam tālāk. Mana māja — tas ir aktīvs. Tai nepieciešama aprūpe, amortizācija, nodokļi. Tu tagad dzīvo šeit, izmanto visas ērtības. Es uzskatu par pareizu, ja tu maksāsi nelielu īres maksu.
Tā kā savu dzīvokli tu tagad izīrē.”
Dacei aizķērās elpa. Viņa paskatījās uz savu vīrieti.
“Īres maksu? Andri, vai es nepārklausījos?”
“Nekādā gadījumā,” pilnīgi mierīgi atbildēja viņš. “Tā nav tā cena, kā tad, ja es māju izīrētu svešiem cilvēkiem. Tev — simboliski. Teiksim, 150. Tas daļēji segs izdevumus nākotnes remontam. Viss ir godīgi.” Vārdi “godīgi” un “taisnīgi” skanēja viņa runā tik bieži, ka Dacei pat neticējās, ka to dzird. Viņa juta, kā romantisks viņu attiecību plīvurs plīst gabalos, atklājot aukstu un stingru aprēķinu. Viņa no mīļotās sievietes pārvērtās par īrnieci.
“Tas ir… 350 par sadzīvi un vēl 150 par īri?” viņa precizēja ledainā balsī. “Tieši tā,” apstiprināja Andris, nepamanot vai nevēloties pamanīt viņas garastāvokļa maiņu. “Un pēdējais punkts. Mana otrā mašīna. Tā kā tu tagad dzīvo ārpus pilsētas, tev būs neērti nokļūt darbā. Esmu gatavs tev to pilnībā nodot lietošanā.”
Uz sekundi Dacei pazibēja cerības stariņš. Varbūt viņa visu sapratusi nepareizi? Varbūt tas ir kāds dīvains tests?
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
