Attiecību norēķins. Dace atklāti stāsta par piedzīvoto. Ir sievietes dzīvē mirkļi, kas to sadala “pirms” un “pēc”
Parasti tas ir kaut kas globāls: precības, bērns, dzīves vietas maiņa. Taču reizēm par šādu ūdensšķirtni kļūst viena vienīga saruna, kas noplēš visas maskas un parāda realitāti tādu, kāda tā ir, — aukstu un neomulīgu. Tieši tāds stāsts notika ar manu labu paziņu Daci. Viņai ir 55 gadi, viņa ir enerģiska, kopta sieviete ar brīnišķīgu humora izjūtu. Bērni ir izauguši un dzīvo savās ģimenēs, darbs ir stabils.
Viņai ir savs neliels, bet mājīgs divistabu dzīvoklis Rīgā. Dzīvo un priecājies. Un viņa priecājās. Bet pirms gada viņas dzīvē parādījās Andris. Šķita, ka tas bija tas pats “vēlais likteņa dāvinājums”. Vienaudzis, brīvs, ar savu lauku māju, kurā viņš dzīvoja viens pēc meitas aizbraukšanas. Viņš rūpējās skaisti: ziedi bez iemesla, braucieni dabā, komplimenti, no kuriem Dace, atradusi no šādas uzmanības, vienkārši uzplauka.
Pēc gada tādām ideālām, kā kino, tikšanās reizēm Andris viņai izteica piedāvājumu. “Dace, es tā vairs nevaru,” viņš sāka kādā vakarā. “Šī braukāšana šurp un turp… Tu pie sevis, es pie sevis. Mēs taču neesam pusaudži. Es gribu iemigt un pamosties blakus tev. Pārbrauc pie manis. Dzīvosim kopā, kā viena ģimene.”
Dace bija septītajās debesīs no laimes. Tas bija tieši tas, kas viņai tik ļoti pietrūka, — māju, ģimenes, uzticama pleca sajūta. Viņi apsprieda detaļas. Dace nolēma savu dzīvokli izīrēt. Tas šķita saprātīgs un praktisks lēmums, kas viņai dotu papildu ienākumus.
Un tad pienāca tā diena
Mantas pārvestas, Andra lielajā mājā parādījās viņas mīļākā vāze, bērnu fotogrāfijas un mīksts pleds uz dīvāna. Tā sāka šķist ne tikai viņa māja, bet gan viņu kopīga ligzdiņa. Pirmo nedēļu viņi baudīja laimi: kopā gatavoja vakariņas, pastaigājās pa dārzu, kaldināja nākotnes plānus. Bet tad notika “tā pati” saruna
Viena budžeta stāsts
Tas bija parasts sestdienas vakars. Viņi pavakariņoja, Andris izslēdza stāvlampu, radot lietišķu, nevis romantisku atmosfēru, un pievilka sev tuvāk bloknotu un pildspalvu. “Dace, mums jāapspriež mūsu budžets,” viņš teica nopietnā tonī. “Tagad mēs dzīvojam kopā, un visā jābūt kārtībai, īpaši finansēs. Tu taču piekrīti?” “Protams, mīļais,” bezrūpīgi atbildēja viņa, domājot, ka runa būs par kopīgiem uzkrājumiem atvaļinājumam.
Tā kā “dzīvošanai” viņa viņam bija iedevusi burtiski pirms dažām dienām 200. Un domāja, ka līdz nākamajai algai sarunas neradīsies. Taču viņa kļūdījās. “Tātad, skaties,” viņš sāka zīmēt bloknotā kolonnas. “Komunālie maksājumi par māju vidēji ir aptuveni 150 eiro mēnesī. Pārtika — tie ir vēl četri simti, vismaz. Plus sadzīves ķīmija, internets, sīki izdevumi mājai. Kopumā sanāk apmēram 700 mēnesī. Es piedāvāju to dalīt uz pusēm. No katra pa 350. Tas ir godīgi.”
Dace nedaudz saspringa. Viņas alga nebija neaptverami liela, un šāda summa veidoja vairāk nekā pusi no viņas ienākumiem. Bet viņa pamāja. Galu galā viņa arī šeit dzīvo un ēd. Tas patiešām šķita godīgi. “Labi, es piekrītu,” viņa teica. “Lieliski,” apmierināti pamāja Andris un bloknotā atzīmēja. “Ejam tālāk. Mana māja — tas ir aktīvs. Tai nepieciešama aprūpe, amortizācija, nodokļi. Tu tagad dzīvo šeit, izmanto visas ērtības. Es uzskatu par pareizu, ja tu maksāsi nelielu īres maksu.
Tā kā savu dzīvokli tu tagad izīrē.”
Dacei aizķērās elpa. Viņa paskatījās uz savu vīrieti.
“Īres maksu? Andri, vai es nepārklausījos?”
“Nekādā gadījumā,” pilnīgi mierīgi atbildēja viņš. “Tā nav tā cena, kā tad, ja es māju izīrētu svešiem cilvēkiem. Tev — simboliski. Teiksim, 150. Tas daļēji segs izdevumus nākotnes remontam. Viss ir godīgi.” Vārdi “godīgi” un “taisnīgi” skanēja viņa runā tik bieži, ka Dacei pat neticējās, ka to dzird. Viņa juta, kā romantisks viņu attiecību plīvurs plīst gabalos, atklājot aukstu un stingru aprēķinu. Viņa no mīļotās sievietes pārvērtās par īrnieci.
“Tas ir… 350 par sadzīvi un vēl 150 par īri?” viņa precizēja ledainā balsī. “Tieši tā,” apstiprināja Andris, nepamanot vai nevēloties pamanīt viņas garastāvokļa maiņu. “Un pēdējais punkts. Mana otrā mašīna. Tā kā tu tagad dzīvo ārpus pilsētas, tev būs neērti nokļūt darbā. Esmu gatavs tev to pilnībā nodot lietošanā.”
Uz sekundi Dacei pazibēja cerības stariņš. Varbūt viņa visu sapratusi nepareizi? Varbūt tas ir kāds dīvains tests?
“Paldies, tas ir ļoti dāsni…” viņa sāka.
“Bet,” pārtrauca viņu Andris, “benzīns, apdrošināšana, tehniskā apkope un jebkurš remonts — pilnībā uz tava rēķina. Mašīna ir veca, var lūzt. Tev jābūt tam gatavai. Toties nevajadzēs tērēties taksometram. Arī tas ir ļoti godīgi, es uzskatu.” Viņš pabeidza savu runu, nolika pildspalvu un paskatījās uz viņu ar gaidām. Viņš acīmredzot gaidīja savas nevainojamās kopdzīves finanšu modeļa apstiprinājumu.
Dace klusēja. Viņa skatījās uz vīrieti, ar kuru grasījās sagaidīt vecumdienas, un nepazina viņu. Kur palicis tas romantiķis, kurš viņai dāvināja ziedus un runāja par dvēseļu radniecību? Viņas priekšā sēdēja aprēķinātājs biznesmenis, kurš izīrēja ne tikai kvadrātmetrus, bet arī savu sabiedrību.
“Andri,” viņa lēnām sacīja, “ļauj man sarēķināt. Visa mana alga aizies uz to, lai dzīvotu ar tevi. Un nauda no mana dzīvokļa izīrēšanas? Tā arī ies šeit?”
“Nu, tas būtu ideāli,” viņš atdzīvojās. “Mēs varētu to atlikt lielam remontam vai atpūtai. Kopā.”
Viss. Tas bija punkts. Viņa saprata, ka viņas loma šajā mājā nav mīļotas sievietes un saimnieces loma. Tā ir apkalpojošā personāla loma ar pilnu pašnodrošināšanos. Viņai bija jāienes viņa dzīvē mājīgums, rūpes, sievišķīgs siltums un papildus tam vēl viss jāapmaksā no savas kabatas. Savukārt viņš dāsni atļāva viņai dzīvot viņa teritorijā par viņas pašu naudu. Viņa piecēlās.
“Zini, Andri, tavi nosacījumi man neder.”
“Ko? Bet kāpēc? Tas taču ir tik loģiski un godīgi!” viņš bija patiesi pārsteigts.
“Tas ir loģiski biznesa projektam, bet ne ģimenei. Es meklēju mīļotu vīrieti, bet atradu izīrētāju. Atvaino, bet es neesmu gatava maksāt par laimes ilūziju. Es labāk dzīvošu viena, savā pašu dzīvoklī. Tas, kā tu saki, ir godīgi.”
Dace izsauca kravas taksometru un savas nedaudzās mantas pārveda atpakaļ. Kad viņš piezvanīja nedaudz vēlāk, viņa necēla klausuli. Nebija vairs par ko runāt. Kad draudzene man izstāstīja šo stāstu, es ilgi klusēju. Tas nav par skopumu. Tas ir par kaut ko daudz dziļāku. Par attieksmi pret sievieti. Par to, ka dažiem vīriešiem sieviete nav partnere, bet funkcija.
Funkcija, kurai jābūt ērtai un, vēlams, pašatmaksājošai. Iespējams, Andris visu saskaitīja pareizi. Viņi plānoja dzīvot kopā. Bet maksa par dzīvošanu? Khm.. Es saprotu Daci. 55 gadu vecumā tu jau pārāk labi zini savu vērtību, lai piekristu bezmaksas (un šajā gadījumā — maksas) pielikuma lomai vīrietim un viņa mājai.
Tu meklē siltumu un dvēseļu radniecību. Un, ja tā vietā tev izraksta rēķinu, — labāk dzert tēju vienatnē, bet savā pašas ligzdiņā. Kur tevi mīl tāpat vien. Pirmām kārtām — tu pati.
Secinājums, ko viņa izdarīja. Viņai nevajadzēja pārcelties pie vīrieša. Viss bija labi tieši līdz brīdim, kad viņa pie viņa pārcēlās. Tas ir, faktiski, kopīgā sadzīve sagrāva attiecības.
