“Paldies, tas ir ļoti dāsni…” viņa sāka.
“Bet,” pārtrauca viņu Andris, “benzīns, apdrošināšana, tehniskā apkope un jebkurš remonts — pilnībā uz tava rēķina. Mašīna ir veca, var lūzt. Tev jābūt tam gatavai. Toties nevajadzēs tērēties taksometram. Arī tas ir ļoti godīgi, es uzskatu.” Viņš pabeidza savu runu, nolika pildspalvu un paskatījās uz viņu ar gaidām. Viņš acīmredzot gaidīja savas nevainojamās kopdzīves finanšu modeļa apstiprinājumu.
Dace klusēja. Viņa skatījās uz vīrieti, ar kuru grasījās sagaidīt vecumdienas, un nepazina viņu. Kur palicis tas romantiķis, kurš viņai dāvināja ziedus un runāja par dvēseļu radniecību? Viņas priekšā sēdēja aprēķinātājs biznesmenis, kurš izīrēja ne tikai kvadrātmetrus, bet arī savu sabiedrību.
“Andri,” viņa lēnām sacīja, “ļauj man sarēķināt. Visa mana alga aizies uz to, lai dzīvotu ar tevi. Un nauda no mana dzīvokļa izīrēšanas? Tā arī ies šeit?”
“Nu, tas būtu ideāli,” viņš atdzīvojās. “Mēs varētu to atlikt lielam remontam vai atpūtai. Kopā.”
Viss. Tas bija punkts. Viņa saprata, ka viņas loma šajā mājā nav mīļotas sievietes un saimnieces loma. Tā ir apkalpojošā personāla loma ar pilnu pašnodrošināšanos. Viņai bija jāienes viņa dzīvē mājīgums, rūpes, sievišķīgs siltums un papildus tam vēl viss jāapmaksā no savas kabatas. Savukārt viņš dāsni atļāva viņai dzīvot viņa teritorijā par viņas pašu naudu. Viņa piecēlās.
“Zini, Andri, tavi nosacījumi man neder.”
“Ko? Bet kāpēc? Tas taču ir tik loģiski un godīgi!” viņš bija patiesi pārsteigts.
“Tas ir loģiski biznesa projektam, bet ne ģimenei. Es meklēju mīļotu vīrieti, bet atradu izīrētāju. Atvaino, bet es neesmu gatava maksāt par laimes ilūziju. Es labāk dzīvošu viena, savā pašu dzīvoklī. Tas, kā tu saki, ir godīgi.”
Dace izsauca kravas taksometru un savas nedaudzās mantas pārveda atpakaļ. Kad viņš piezvanīja nedaudz vēlāk, viņa necēla klausuli. Nebija vairs par ko runāt. Kad draudzene man izstāstīja šo stāstu, es ilgi klusēju. Tas nav par skopumu. Tas ir par kaut ko daudz dziļāku. Par attieksmi pret sievieti. Par to, ka dažiem vīriešiem sieviete nav partnere, bet funkcija.
Funkcija, kurai jābūt ērtai un, vēlams, pašatmaksājošai. Iespējams, Andris visu saskaitīja pareizi. Viņi plānoja dzīvot kopā. Bet maksa par dzīvošanu? Khm.. Es saprotu Daci. 55 gadu vecumā tu jau pārāk labi zini savu vērtību, lai piekristu bezmaksas (un šajā gadījumā — maksas) pielikuma lomai vīrietim un viņa mājai.
Tu meklē siltumu un dvēseļu radniecību. Un, ja tā vietā tev izraksta rēķinu, — labāk dzert tēju vienatnē, bet savā pašas ligzdiņā. Kur tevi mīl tāpat vien. Pirmām kārtām — tu pati.
Secinājums, ko viņa izdarīja. Viņai nevajadzēja pārcelties pie vīrieša. Viss bija labi tieši līdz brīdim, kad viņa pie viņa pārcēlās. Tas ir, faktiski, kopīgā sadzīve sagrāva attiecības.
