Pēc šķiršanās es ilgu laiku dzīvoju viens. Ne jau tādēļ, ka nebūtu iespēju vai jaunu paziņu — tās gadījās. Taču, kad sarunas nonāca līdz nopietnākām attiecībām, es vienmēr atkāpos. Man vajadzēja laiku, lai atpūstos no pagātnes un saprastu, ko patiesībā vēlos no dzīves kopā ar kādu citu.
Šķiršanās man lika kļūt ļoti piesardzīgam. Pat pārāk. Ap sevi uzbūvēju pasauli, kur viss notika pēc maniem noteikumiem — ikdienas ritms, klusums, personīgā telpa. 8 gadus šī kārtība bija mans balsts. Un tikai tad es saņēmos soli — ielaist tajā vēl kādu. Sievieti, blakus kurai jutos mierīgi un brīvi. Tajā brīdī sev pateicu: ir laiks. Laiks beidzot pamēģināt dzīvot citādi — ne tikai sev, bet kopā.
Sākumā viss izskatījās gandrīz ideāli, gluži kā skaistā filmā. Iemīlēšanās, maigums, rīta tēja divatā, vakara sarunas. Taču pēc trim mēnešiem es sajutu: tā vairs nevaru. Un vienā vakarā pateicu:
— Piedod. Tu esi laba. Bet es negribu turpināt.
Kāpēc nolēmu uzsākt kopdzīvi? Par šo soli domāju gadiem. Mēs iepazināmies grāmatnīcā Latvijā. Viņa šķirstīja Ojāra Vācieša dzeju, man rokās bija izdevums par Latvijas kultūras vēsturi. Apmainījāmies ar dažiem teikumiem, un no šīs sarunas sākās mūsu pazīšanās.
Mūsu starpā valdīja vienkāršums un vieglums. Mēs sarakstījāmies, tikāmies un varējām runāt par dažādām lietām stundām ilgi. Abiem bija pāri četrdesmit pieciem, un tas deva mieru un stabilitāti sarunās. Viņa bija līdzsvarota un saprotoša, un es nodomāju: ar šādu cilvēku būtu patīkami dzīvot kopā. Bērni jau bija pieauguši, ikdienas rūpes kļuvušas vieglākas, un mums abiem vairāk gribējās mājīguma un miera nekā lielu emociju.
Reiz viņa mierīgi pateica: “Nav patīkami, kad mājās neviens negaida.” Uz to es atbildēju: “Ja vēlies, vari dzīvot pie manis.”
Pirmās nedēļas — kā salds sapnis
Es jau biju aizmirsis, ko nozīmē dalīt ikdienu ar kādu citu. Gadiem biju pārliecināts: mana māja ir tikai mana. Manas lietas, mana kārtība, mani ieradumi. Bet ar viņu viss izrādījās citādi. Viņa ienāca viegli un nemanāmi: uz palodzes parādījās vijolītes, skapī blakus manam mētelim karājās viņas mētelis, virtuvē stāvēja viņas krūzes. Tagad mēs dzērām kafiju kopā. Viss šķita mīlīgi, gandrīz kā filmā.
Mēs gatavojām divatā — viņai patika sacepumi, man — gaļa uz grila. Vakaros lasījām vai vienkārši sēdējām blakus klusumā. Es sāku domāt: varbūt es pārāk ilgi gaidīju? Varbūt vajadzēja saņemties jau agrāk?
Bet kādu dienu plānais ledus zem kājām sāka plaisāt.
Sīkas nianses, kas sākumā šķita mīlīgas, pamazām sāka kaitināt. Ilgi nespēju saprast, kas tieši mani traucē. Un tad sapratu: runa ir par viņas ieradumiem. Viņai tie šķita nieki, bet man — gandrīz nepanesami.
Ieradums Nr. 1. Totāla kontrole
Sākumā tas izskatījās kā draudzīgs padoms.
— Atceries izslēgt plīti.
— Vai šis krekls der vakariņām ārpus mājas?
— Labāk neēst pārāk vēlu.
Vārdi bija teikti ar mieru, taču tos dzirdēju regulāri. Katram manam solim sekoja komentārs par kārtību vai ikdienas sīkumiem. Sākumā uztvēru to kā rūpes, bet pamazām sāku just, ka mani ieradumi tiek pielāgoti citiem noteikumiem.
Ieradums Nr. 2. Sarunas par pagātni
Sākumā domāju — tā nebūs problēma, mēs taču pieauguši cilvēki, katram aiz muguras sava pieredze. Bet viņa runāja par bijušajiem pārāk bieži un pārāk aizrautīgi.
— Kārlis vienmēr prata lieliski pagatavot kartupeļus krāsnī.
— Tu arī aizmirsti dzimšanas dienas, gluži kā Jānis?
— Savukārt Andris mēdza man dāvināt grāmatas — tas bija tik jauki.
Es sapratu: tas nebija domāts kā tiešs salīdzinājums. Tomēr sajūta bija tāda, it kā mani skatītu caur pagātnes prizmu. Man gribējās, lai mani redz kā sevi pašu.
Ieradums Nr. 3. Trokšņainums
Pēc šķiršanās klusums man kļuva svarīgs — tajā bija vieglāk atpūsties un sakārtot domas. Dzīvojot kopā ar viņu, klusuma bija mazāk. Viņa bija dzīvespriecīga: sarunājās skaļāk, smējās, gatavoja ēdienu pie ieslēgtas mūzikas vai atstāja televizoru fonā. Es mēģināju to pārrunāt, bet sapratu: man pašam svarīgāk ir miers mājās, nevis pastāvīgas diskusijas par klusumu.
Kāpēc es viņu palaidu vaļā
Kādā vakarā viņa teica: «Tu sagriezi sieru nevienmērīgi.» Tajā brīdī sapratu — man šī kopdzīve vairs nav piemērota. Ne tāpēc, ka viņa būtu slikta, bet tāpēc, ka mūsu ieradumi un skatījumi bija pārāk atšķirīgi. Es mierīgi pateicu:
— Mums būs labāk dzīvot atsevišķi.
Viņa uz brīdi apklusa un teica: «Domāju, tu pieradīsi.» Bet es sapratu — jautājums nav pieradumā, bet saderībā.
Šodien atkal dzīvoju viens. Dažreiz gribas sarunas vai kāda klātbūtni, taču kopumā jūtos mierīgs. Varu dzīvot savā ritmā un darīt lietas, kā vēlos. Un sapratu: kopdzīve pēc noteikta vecuma nozīmē ne tikai attiecības, bet arī gatavību dalīt ikdienu. Es to nevarēju, un tajā nav drāmas. Tikai skaidrība un cieņa.
Vai jums kādreiz ir nācies saskarties ar to, ka attiecībās viss ir labi, bet sadzīves nianses traucē? Vai jūs pievērtu acis uz ieradumiem, kas nav tuvi, vai tomēr izvēlētos dzīvot mierā ar sevi? Dalieties savās domās un pieredzē — tas būs interesanti daudziem.