“Lai īstenotu plānu, es uzrakstīju e-pastu ģimenei, draugiem, tantēm un onkuļiem, kuri bijuši klāt mana tēva dzīvē. Vēstulē rakstīju par savu plānu pārsteigt tēvu ar emocionālām, smieklīgām, uzjautrinošām un nostaļģiskām atmiņām. Lūdzu, lai kādā brīvā brīdī viņi atsauc atmiņā lietas, ko ir piedzīvojuši kopā ar manu tēvu – lūdzu, lai varbūt, ja ir saglabājušās vairākas atmiņas, tad lai atsūta tās visas, jo kopumā tomēr bija jāsavāc veselas 60!
Nosūtīju e-pastu un gaidīju. Es biju pārsteigts un ļoti apmulsis, ka visi bija tik atsaucīgi. Tur bija tik daudz atmiņu, un visas bija tik aizkustinošas, jaukas un jautras. Tās nāca pat no 50-tajiem, 60-tajiem, 70-gadiem, kad es vēl nebiju dzimis un arī no dienas, kad piedzima mans tēvs. Nāca atmiņas no manas mātes, no brāļiem un māsām, tēta vidusskolas draugiem, iepriekšējās draudzenes, mammas iepriekšējā drauga, no tēva bosa un arī no cilvēkiem, kuri manu tēvu nebija redzējuši vairākas desmitgades.
Lasi vēl: Mīļākais, kas redzēts – meitenīte parūpējas, lai katram klasesbiedram ir dzimšanas dienas dāvanas!
Divas nedēļas es vācu kopā visas atmiņas, mana sirds no uztraukuma un aizrautības dauzījās visu šo laiku – un ikreiz, kad atnāca jauna vēstule, es biju sajūsmā.
Dienā pirms tēva dzimšanas dienas mēs ar māsu palikām augšā ilgāk, lai visu varētu salikt pa vietām. Visas atmiņas saliku numurētās aploksnēs.
Un tad – viņa dzimšanas dienā pēc brokastīm, dāvanām un kūkas, mēs viņam pasniedzām šīs atmiņas. “Tikai vēl viena lietiņa,” mēs teicām.
Atvērt visas aploksnes viņam prasīja ļoti, ļoti, ļoti ilgu laiku. Katra vēstule bija īsa biļete atpakaļ laikā – atpakaļ pat vairākās desmitgadēs. Bija ļoti daudz smieklu, un domāju, ka tēvs neiebildīs, ka pasaku, ka bija arī dažas asaras.
Kaut kādā ziņā esmu bēdīgs, ka šis nu ir beidzies, jo process bija ļoti interesants. Tas ļāva paskatīties uz tēti no citas puses. Izrādās, ka 60 gados tu vari izveidot ļoti daudz atmiņu!”
Avots: nothingbutbonfires.com
